PZ petijums

Pētījums tapis starptautiska projekta “Eiropas partnerība jauniešu seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību veicināšanai” ietvaros. To finansē Starptautiskās ģimenes plānošanas federācijas Eiropas organizāciju tīkls (International Planned Parenthood Federation European Network). Latvijas projekta ziņojuma mērķis jauniešu seksuālās izglītības problēmas un uzlabošanas ieteikumi, raugoties uz jauniešu seksuālās dzīves un attiecību pieredzes veidošanos. Pētījumam par reproduktīvās veselības situāciju Latvijā 1997-2003. gadam veiktā aptauja norāda uz ievērojamu plaisu seksuālajā izglītībā visām reproduktīvā vecuma respondentu vecuma grupām. Aptauja liecina, ka izglītība par seksualitāti nepalīdz jauniešiem uzsākt savu seksuālo dzīvi kā zinošiem indivīdiem. Pētījums par reproduktīvās veselības situāciju Latvijā norāda, ka veselības izglītības uzsākšana skolā ir bijusi veiksmīga. Taču pētījums norāda uz veselības izglītības kvalitātes problēmām skolās, vāju vecāku lomu bērnu seksuālajā audzināšanā un vienpusīgu seksuālās dzīves attēlojumu medijos, kur seksuālā pieredze tiek atdalīta no stabilu attiecību veidošanas.

Draudus rada mediju pieaugošā loma, veidojot riskantu seksualitātes izpratni un gūstot pārsvaru pār citiem izglītotājiem. Ziņojums ieteica palielināt pašvaldību lomu veselības veicināšanā un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanā. Ieteikumu starpā bija speciālu izglītības programmu izstrāde internātskolu, arodskolu un bērnu namu audzēkņiem, atbalsts neformālās izglītības iniciatīvām, veselību veicinošo skolu tīklam. Uzlabojot pakalpojumu kvalitāti jauniešiem tika ieteikta veselības aprūpes speciālistu un skolotāju izglītošana, mācot saskarsmes un konsultēšanas iemaņas.

Nevienā no jomām kopš ziņojuma publicēšanas situācija nav būtiski uzlabojusies. Nav uzsākti pētījumi par jauniešu riska grupu un to vajadzību apzināšanu. Šis pētījums aplūko seksuālās pieredzes gūšanu sociālā riska grupu jauniešu vidū, analizē formālos un neformālos informācijas un uzticības avotus zināšanu gūšanai par seksualitāti, skar jauniešu attieksmi pret savu un partnera veselību.

Papildus starptautiskajam salīdzinājumam, pētījuma mērķis Latvijas auditorijai ir jauniešu seksuālas izglītības situācijas un seksuālās pieredzes analīze. Ziņojums iecerēts kā pamats, lai uzsāktu dialogu ar varas pārstāvjiem un sabiedrību par seksuālās izglītības jautājumiem, parādot seksuālās izglītības saikni ar veselību, attiecību un ģimenes veidošanu, ģimenes plānošanu.

Pētījuma ziņojuma struktūru veido 3 pamata tēmas. Pirmā ir saistīta ar jauniešu veselību, seksualitātes izpratni un seksuālās pieredzes veidošanos. Otra sadaļa veltīta jauniešu zināšanām par seksuālajām attiecībām un riskiem šīs attiecības uzsākot. Trešā sadaļa apraksta jauniešu seksuālās izglītības pieredzi un vajadzības.

1. Pētījuma metodes

Analīzes pamatu veido 2003. gadā veiktā pētījuma par seksuālās un reproduktīvās veselības situāciju Latvijā datu atkārtota analīze. Aptauju socioloģisko pētījumu centrs SKDS, veica 2003. gada augustā un septembrī, aptaujājot 1251 sievieti un 1201 vīrieti vecumā no 15 līdz 49 gadiem. Izlasei tika izmantota stratificētā nejaušā izlase ar papildu kvotu jauniešiem vecumā no 15 līdz 24 gadiem. Aptauja aptvēra visus Latvijas reģionus. Šajā pētījumā aptaujas dati analizēti jauniešu grupās vecuma intervālā no 15-29 gadiem, kur aptaujāti 396 sievietes un 416 vīrieši. Paralēli aptaujai 2003. gada novembrī tika veiktas četras fokusa grupu diskusijas ar latviski un krieviski runājošajiem jaunajiem vīriešiem un sievietēm vecumā no 18 līdz 23 gadiem, kurš izmantots arī šajā pētījumā.

Šim pētījumam 2005. gada nogalē veiktas 10 padziļinātās intervijas ar jauniešiem, kuri tika atlasīti, lai gūtu daudzveidīgu kvalitatīvu informāciju, kas norādītu uz problēmām seksuālās un reproduktīvās veselības izglītībā. Saskaņā ar pētījumu par seksuālās un reproduktīvās veselības situāciju Latvijā, izglītības pieejamība ir atkarīga no šādiem faktoriem. Pirmkārt, viens no svarīgākajiem izglītošanas kanāliem ir ģimene. Tika pieņemts, ka sociāli nelabvēlīgās ģimenēs un daļēji arī nepilnās ģimenēs (pētījuma dati uzrāda stiprāku mātes meitas saikni, vājāku mātes - dēla un tēva - bērnu saikni intīmās dzīves jautājumu apspriešanā) vecāku saikne ar bērniem varētu būt vājāka. Otrkārt, svarīgu lomu spēlē dzīvesvieta un iespēja gūt papildus informāciju. Lauku un mazpilsētu jauniešiem ir mazākas iespējas apmeklēt alternatīvas izglītošanās centrus kā lielpilsētu jauniešiem. Treškārt, saskaņā ar skolu programmām vājāku izglītību seksuālās un reproduktīvās veselības jomās gūst jaunieši no arodskolām, internātskolām, bērnu namiem vai arī to negūst vispār no izglītības sistēmas izkrituši jaunieši. Jaunieši intervijām tika atlasīti, kombinējot vairākus no šiem faktoriem. 7 jaunieši nāca no šķirtām ģimenēm, kur sešās intervijas brīdī bez mātes ģimenē bija audžutēvs. Viena jauniete bija augusi bez vecākiem un intervijas brīdī dzīvoja kādas kristīgas misijas patvērumā. Viens no jauniešiem bija profesionāls zaglis bez noteiktas dzīvesvietas. 5 jaunieši mācījās vai bija mācījušies arodskolā vai internātskolā. Viens jaunietis pusaudžu vecumā nebija apmeklējis skolu. 7 jaunieši dzīvoja laukos vai mazpilsētā, 3 – Rīgā vai citā lielajā pilsētā. Trim jaunietēm pusaudžu vecumā bija piedzimuši bērni. Intervijas bija anonīmas un pētījuma tekstā katram informantam ir piešķirts savs pseidonīms.

Interviju materiāls izmantots kā ilustrācija 2003. gadā veiktajam pētījumam, parādot problēmas ietekmi uz konkrētu jauniešu dzīvēm un viņu seksuālās pieredzes veidošanos. Interviju materiāls ļauj analizēt veidus, kā jaunieši domā un īsteno savu seksualitāti, meklējot veidus, kā un kādus seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumus ir jāapgūst.

2. Veselība un seksualitāte

2.1. Veselības stāvokļa pašvērtējums

Jaunieši savu veselības stāvokli vērtē optimistiskāk par vecāka gadagājuma cilvēkiem. 15-16 gadu vecuma grupā 73% jauno sieviešu un 81% jauno vīriešu savu veselības stāvokli vērtējušas kā labu, vēlākās vecuma grupās vērtējums kļūst kritiskāks; 25-29 gadu vecuma grupā kā labu savu veselību vērtē 59% jauno sieviešu un 70% jauno vīriešu. Ar vecumu pieaug arī kritiskāks savas veselības vērtējums, biežāk izvēloties vērtējumu “vidējs”. Kā sliktu savu veselību vērtē 8-9% jauniešu 25-29 gadu vecumā; arī šis vērtējums pieaug ar katru vecuma grupu. Visās vecuma grupās augstāks veselības pašvērtējums ir jaunajiem vīriešiem. Augstākais pašvērtējums ir saistīts ar veselības uzturēšanas paradumiem un veselības profilaksi. Vīrieši retāk apmeklē ārstus un retāk veic profilaktisku veselības izmeklēšanu.

Seksuālās un reproduktīvās veselības uztveri apgrūtina respondentu izpratne šīs veselības aspektiem. Jauniešu fokusa grupu diskusijas rāda, ka šī veselība vairāk tiek saistīta ar bērnu radīšanu sievietēm un veiksmīgu savas seksualitātes realizēšanu vīriešiem. Šī izpratne liek jauniešiem veselību redzēt nevis kā patstāvīgu piemītošu viņu veselības vai dzīves kvalitātes daļu, bet īslaicīgu spēju rīkoties attiecīgā situācijā.

15-16 gadu vecuma grupā 31% meiteņu un 32% puišu nespēj izvērtēt savu reproduktīvās veselības stāvokli. Kā labu to vērtē 54% sieviešu un 55% vīriešu kārtas respondentu. Vēlākā vecumā palielinās gan pozitīvais, gan piesardzīgāks veselības vērtējums un samazinās nespēja izvērtēt, ko var skaidrot ar seksuālo pieredzi guvuši jauniešu procenta pieaugumu. Jaunie vīrieši pēc 17 gadu vecuma kopumā pozitīvāk vērtē savu seksuālo veselību. 20-24 gadu vecumā 67% jauno sieviešu un 80% jauno vīriešu to vērtē kā labu, 25-29 gadu vecumā respondenti kļūst kritiskāki un kā labu savu seksuālo veselību vērtē 64% sieviešu un 75% vīriešu. Kopumā seksuālā un reproduktīvā veselība vērtēta augstāk kā vispārējais veselības stāvoklis.

Jauniešu intervijas dod skaidrojumu veselības uztveres dzimtes atšķirīgajam raksturam. Jaunās sievietes intervijās stāsta par skolas organizētām profilaktiskajām apskatēm, kuru laikā parasti notikusi arī pirmā ginekoloģiskā apskate. Nevienā no stāstiem šī apskate netiek saistīta ar informācijas apmaiņu par veselību un nav mudinājusi jaunās sievietes uzsākt regulāras pārbaudes pie ārsta. Nevienā no šiem gadījumiem ar ārstu nav pārrunātas veselības lietas. Savukārt jaunajiem vīriešiem šādas apskates vai konsultācijas pie ģimenes ārsta nav.

Veselības kritiskāks vērtējums nav saistīts tikai ar dzīves pieredzes gūšanu, bet arī spēju tikt ar savu dzīvi galā. Lielākā daļa jaunākā vecuma aptaujāto jauniešu atzīst, ka parasti ir labā noskaņojumā. Grupā pēc 20 gadu vecuma jau ceturtā daļa sieviešu kārtas un piektā daļa vīriešu kārtas respondentu atzīmē, ka parasti ir nomāktā noskaņojumā, norādot uz nespēju pašiem veiksmīgi risināt problēmas. Interviju materiāls liecina, ka zināšanas seksuālās un reproduktīvās veselības jomā cieši saistītas ar uzticamu, ieinteresētu un par kompetentiem atzītu padomdevēju klātbūtni. Jauniešu izjūt dziļu seksuālās un reproduktīvās veselības garīgo vai attiecību veidošanas dimensiju, kur būtiski kritēriji ir savstarpējās uzticības radīšana un atbildība. Šīs zināšanas un prasmes var iegūt tikai no tādiem padomdevējiem, kuros tiek saskatītas šīs īpašības.

Jauniešu veselības pašvērtējumu ietekmē tendence veselību uzskatīt par nozīmīgu resursu tikai saslimšanas gadījumā, bet slimības trūkuma brīdī par to nedomāt[1]. Vienlaikus intervijas rāda, ka jauniešu stāstījumos seksuāli transmisīvās slimības pat tiek asociētas ar ārējo izskatu vai pat stāvokli sabiedrībā:

Nu pa to pusgadu mēs iepazināmies tuvāk, viens par otru visu... Viņš tā kā strādā valsts darbā. Tā kā nebūtu slims. (Diāna)

Tagad man vienmēr līdzi ir kontraceptīvi un es pats to saprotu. Laikam ne jau tādēļ, lai izvairītos no kaut kādām slimībām, bet lai izvairītos no grūtniecības. Jo pēc cilvēka var redzēt, vai viņš slimo vai nē. Pēc viņa var redzēt, cik viņš ir kopts, kas viņš vispār ir.. (Genādijs)

Tie jaunieši, kuri slimību uzskatīja par risku, savu pieredzi saistīja ar savu vai tuvu paziņu stāstiem un vienā gadījumā ar skolām rādītām bildēm, kurās attēloti seksuāli transmisīvo infekciju slimnieki. Neskatoties uz riska apzināšanos, lielākā daļa jauniešu praktiski no seksuāli transmisīvajām saslimšanām neaizsargājās, tādējādi norādot, ka pat uztverta informācija par risku nedod pietiekamu motivāciju lietot izsargāšanās līdzekļus.

2.2. Seksuālā dzīve

Aptaujas dati rāda, ka katra paaudze uzsāk dzimumattiecības arvien agrākā vecumā. Jaunie vīrieši dzimumattiecību pieredzi gūst ātrāk un nereti ar vecāka gadagājuma partnerēm. Saskaņā ar aptauju, 13% meiteņu 15-16 gadu vecumā, 59% 17-19 gadu vecumā, 89% 20-24 gadu vecumā ir dzimumattiecību pieredze. Savukārt jauno vīriešu atbildes rāda, ka 15-16 gadu vecumā dzimumattiecību pieredze ir 19% respondentu, 17-19 gadu vecumā – 65%, 20-24 gadu vecumā – 91% respondentu. Vēlākās vecuma grupās līdz 45 gadu vecumam, dzimumattiecības ir bijušas 98-100% respondentiem, zūdot dzimumu atšķirībām.

Aptaujas dati liecina (skatīt 1. un 2. attēlu), ka lielākā daļa jaunieši dzimumattiecības uzsākuši pēc abpusējas vēlēšanās. Tiesa, atbildot uz citu jautājumu par gatavību attiecībām, mazāk par pusi abu dzimumu respondentu atzīst, ka jutušies tam gatavi. Jaunie vīrieši biežāk kā sievietes norāda uz vēlmi “izmēģināt” šādas attiecības.

Aptauja rāda, ka apmierinātība ar seksuālo dzīvi jauniešiem ir augstāka kā vecāka gadagājuma cilvēkiem. Savukārt 51% meiteņu un 44% puišu 15-16 gadu vecumā vēl nespēj atbildēt uz šo jautājumu, bet vēlākā jauniešu vecumā pieaug gan apmierināto, gan neapmierināto jauniešu procents. 25-29 gadu vecuma grupā 63% jauno sieviešu un 72% jauno vīriešu ir apmierināti ar seksuālo dzīvi, bet attiecīgi 28% un 17% respondentu ar to nav apmierināti.

Aptaujas dati neļauj ticami spriest par partneru skaitu un seksuālās dzīves intensitāti jauniešu grupās, jo pētījums nav vērsts uz seksuāli aktīvo jauniešu grupu, taču interviju materiāls uzrāda dažādus attiecību modeļus. Intervijās jauno vīriešu seksualitāte tika saistīts ar seksualitātes uzplūdiem un biežu partneru maiņu. Meiteņu intervijās bieža partneru maiņa tika aprakstīta negatīvi. Šie stāsti ir saistīti ar dzimumu atšķirīgo seksualitātes konstrukciju. Ja jaunajiem vīriešiem bieža partneru maiņa ir veiksmīgas seksualitātes apliecinājums, tad jaunajām meitenēm tā liecina par izlaidību.

Atšķirīgs ir viedoklis par pirmās seksuālās pieredzes ietekmi uz jaunieša personību. Lielākā daļa intervēto jauniešu uzskatīja, ka šī pieredze neko nav mainījusi. Daļa uzskatīja, ka tā nav attaisnojusi cerības un tikai vēlāk līdz ar pieredzi attiecības kļuvušas saistošas. Intervijas liecina, ka krasu personības maiņu jaunieši piedzīvo, kad pirmās seksuālās attiecības un to sekas ir neplānotas un negaidītas, kas Katrīnas gadījumā sakrīt ar neplānotu grūtniecību:

Jā. Man mainījās uzskati, man mainījās balss, man mainījās raksturs. Viss, viss mainījās. Nav vairāk, ka biju kā meitenīte. Tagad kā pieaugusi.

Atšķiras arī seksuālo attiecību definīcijas jauniešu starpā. Puse intervēto par seksuālām attiecībām sliecās uzskatīt jebkuras intīmas attiecības ar skūpstiem un glāstiem, bez obligāta dzimumakta. Arī šāda veida attiecībās spēkā ir dalījums gadījuma un ilgtermiņa attiecībās un to uzsākšanai nereti tiek lietots reibums.

2.2.1. Vīrišķā seksualitāte

Potenciāla riskanta no veselības un attiecību veidošanas viedokļa ir tipiski vīrišķas seksualitātes konstrukcija, kur dominē nevis attiecības, bet tāda īslaicīga seksuālo spēju apliecināšana un vajadzību apmierināšana, kur partnera izvēle un attiecību uzturēšana nav svarīga:

Jā. [pauze] Man principā līdz kādiem 20 gadiem ne reizi nebija meitenes, ar kuru es gulētu vairāk kā vienu reizi. Ja to var nosaukt par ‘gulēt’. Ka mēs jebaļisj [kniebāmies] vairāk kā vienu reizi. (Genādijs)

Kārlis, 16 gadus vecs jaunietis no lauku rajona, apraksta gadījuma seksuālās attiecības kā izklaides sastāvdaļu. Jaunieši apmeklē izklaides vakarus, apbraukājot tuvējos pagastus. Izklaides laikā tiek lietots alkohols un veidoti īslaicīgi seksuāli sakari. Partneri tiek mainīti, neveidojot atkārtotas attiecības. Pats Kārlis izsargāšanos līdzekļus visbiežāk šajos gadījuma sakaros nelietoja. Kārļa un Jāņa, 18 gadus veca jaunieša no laukiem, aprakstītais izklaides veids rada teritoriāli izkliedētu seksuālo sakaru tīklu pa kuru var viegli izplatīties seksuāli transmisīvās slimības un HIV/AIDS, ja tajā nonāk infekcija.

Genādija un Vitjas seksuālās pieredzes stāsti ir līdzīgi, jo zināšanas par seksuālajām attiecībām un šo attiecību pieredzi abi guvuši uz ielas pilsētā. Genādijs attiecību sākšanu 12-13 gadu vecumā atstāsta šādi:

Mēs mazi bijām, mums bija štābiņš bēniņos. [smejas] Tur. Tas bija pagalmā, kur es dzīvoju. Es varu teikt, ka esmu bērns no ielas, bērns no pagalma. Bijām mazi, bija interesanti pamēģināt. -„Ejam?” –„Ejam!” Mēs viens otram patikām un aizgājām.

Abiem vēlākās attiecības bijušas īslaicīgi sakari, pārsvarā publiskās vietās:

Tas bija mājās, kāpņu telpā, mašīnā, pagrabā, tualetē, parkā, visur kur. Kā situācija izveidosies, kā un ko kuram gribēsies. Vīriešiem ir tā, ka ja viņam iepatiksies kāda sieviete, tad viņam ir nospļauties, kur viņu drāzt. Sieviete ir izvēlīgāka. Bet vecim ir nospļauties. Principā maz kura piekrīt kaut kur tur... vairāk mājās. Un atkal tas ir saistīts ar alkoholiskiem dzērieniem. Tas viss tiek aizliets un cilvēkiem kļūst vienalga. „Pjanaja baba pizde ne hozjain.” [smejas] (Genādijs)

Abi savu seksualitāti konstruē kā tipiski vīrišķu, neizvēlīgu, kurai skarbumu piedod dzīve uz ielas. Vīrietis tiek skatīts kā attiecību iniciators un vienīgā motivācija attiecībām ir paša vīrieša tā brīža vēlmes:

Uz ielas, kur tad citur. Vienu reizi uz ielas, otru reizi kāpņu telpā. Es toreiz viņai pateicu: „Tu ko, normālu telpu nevarēji atrast?” Viņa kaut ko samuldēja. Aizveru viņai pastj [muti]. Pēc tam viņa aizgāja uz darbu. (Vitja)

Divu jauno lauku vīriešu seksualitāte aprakstīta līdzīgi. Lai arī attiecības ar vecākiem nebija pārrautas kā Genādijam un Vitjam, izklaide ārpus mājas ļāva dzīvot šķietami patstāvīgu un neatkarīgu dzīvi, par kuras eksistenci viņuprāt vecākiem nebija nojausmas.

Otru tipiski vīrišķīgas seksualitātes konstrukcijas veidu pauž Genādijs, kurš pārdzīvojis vētraino pusaudžu periodu un uzsācis stabilākas un ilgstošākas attiecības:

Mēs kopā guļam, mēs daudz komunicējam, mēs neguļam [katram savā gultas] malā. Bet tajā pašā laikā mēs kopā nedzīvojam, es viņu neuzturu. Nav tā, ka es esmu viņas puisis un viņa ir mana meitene, ka mēs precēties taisāmies vai kas tāds. Viņa var būt mana meitene, ja mēs dzīvosim kopā, ja es viņu uzturēšu, tad es varēšu teikt, ka viņa ir mana sieviete. Bet tā... tas ir bērnu dārzs 8. klases līmenī. Aizgāja uz kino, kaut kur kaut kas...

Attiecībās Genādijs vēlas uzturēt aktīvā partnera lomu, uzturot īpašuma tiesības pār partneri ar finansiālo līdzekļu palīdzību. Vienlīdzīgas attiecības, kur abi partneri uzņemas vienādu atbildību Genādijam šķiet nepieņemamas. Viņš uzskata, ka vīrietim kā apgādniekam ir tiesības uz brīvāku seksuālo dzīvi nekā sievietei, kurai apgādība uzliek pienākumu būt uzticīgai.

2.2.2. Sievišķā seksualitāte

Reproduktīvās veselības pētījumam veiktās fokusa grupu diskusijas un šim pētījumam veiktās intervijas liecina, ka sievišķā seksualitāte tiek konstruēta atšķirīgi, atbildību par piekrišanu attiecību un sekām uzņemoties sievietei[2]. Jaunās sievietes fokusa grupu diskusijā savu seksuālo un reproduktīvo veselību skatīja plašāk kā jaunie vīrieši. Ja vīriešu piedāvātās definīcijas ietvēra drošu seksu un neslimošanu, tad sievietes veselību skatīja caur partnerattiecību veidošanu, bērnu radīšanu un vispārējo veselības un dzīves kvalitāti.

Intervijas rāda, ka seksualitātes morāle ir atšķirīga atkarībā no dzimuma. Ja tipiski puiciskas seksualitātes apliecinājums ir ātra partneres pakļaušana un savas varēšanas pierādīšana, tad no jaunās sievietes tiek sagaidīta morāla stāja un spēja veidot ilgstošas nopietnas attiecības:

Intervētājs: Vai tas ir labi, ja pirmajā reizē diviem jauniešiem satiekoties, uzreiz ir seksuālas attiecības?

Vita: Nē. Tur, manuprāt, nav ar ko lielīties, ka ar nepazīstamu puisi uzreiz pārguli. (Vita)

Sievietes seksualitāte sabiedrībā joprojām tiek cieši saistīta ar bērnu radīšanu, tāpēc pusaudzes vecumā tās izpausmes ir morāles normu pārkāpums. Intervijā Vita atstāstīta attieksmi pret pusaudzēm, kas pārkāpuši robežu un savu seksualitāti padarījušas redzamu ar bērna starpniecību. Lai arī laulību nozīme kā priekšnosacījumam bērna radīšanai sabiedrībā zūd, pieaugot ārlaulībā dzimušu bērnu skaitam, pusaudžu grūtniecība joprojām tiek uzskatīta par ārkārtēju:

Tieši mazā pilsētā tas ir smagi. Man bija viena draudzene, kas viena pati audzināja bērnu. Viņa vienkārši aizbrauca uz citu pilsētu, jo to nevarēja izturēt, kā par viņu runā, kādām acīm skatās uz viņu. Tur ir divas ielas, pa kurām staigā māmuļas, kurām ir 30 gadi un viņām ir bērni. Bet, ja blakus iet meitene, 16, tad tur tā uz viņu skatās. Visi uz viņas pusi skatās. (..) Man patīk iet ar viņu [vīru] kopā. Visi to redz. Man patīk arī tas...es dzīvoju X, tā maza pilsētiņa, tad tagad nav to tenku, kas bija sākumā. Par to, ka es tāda un šitāda, ka tāda maziņa un jau stāvoklī. Tagad man ir vīrs, mums ir savs dzīvoklis, mums ir bērns. Mums ir ko ēst, mēs esam saģērbti. Ejot kopā ar viņu, tas kaut kā mazina baumas un visu pārējo. Un tas ir svarīgi. (Vita)

Līdzīgu attieksmi piedzīvojis arī Kaspars, kurš savā ciemā regulāri iegādājas prezervatīvus. Viņš atzīst, ka attieksme aptiekā ir īpaši nosodoša, tāpēc priekšroku dod veikalam, kur pārdevēja novelk preces svītrkodu un izturas neitrāli. Īpaši nepatīkama viņam šķita grūtniecības testu iegāde, jo aptieka bija vienīgā vieta, kur tos iegādāties. Līdz ar to seksualitāte nav saistīta ar dzimumu, bet drīzāk veidu, kāds seksualitātes modelis tiek izvirzīts par pareizu. Vīrišķās seksualitātes modelis sabiedrībā netiek nosodīts, ja to izmanto vīrieši. Pret jaunajiem vīriešiem, kuri prezervatīvus nepērk, šāds sabiedrības spiediens netiek izdarīts un viņi nejūt savas seksualitātes sekas arī tad, ja bijuši līdzdalīgi bērna radīšanā.

2.2.3. Vardarbība pirmajās seksuālajās attiecībās

Interviju materiāls liecina, ka četros gadījumos pirmās dzimumattiecības uzsāktas vardarbīgā veidā bez sākotnējas vienošanās. Divi puiši atzīst, ka attiecībās viņus ievilkušas vecākas meitenes:

Jāāā. Ļoti labi atceros. [smaida] Es mācījos...Un tieši 9.klasei tad bija izlaidums. Es tad pārgāju no 6 uz 7 klasi. Un tai meitenei bija izlaidums. Praktiski var teikt, ka viņa [smaida] mani izvaroja. [smaida] Kā izvaroja? Es jau tur nepretojos. [smaida] Tas bija mašīnā. (..) (Jānis, 18 gadi, lauku rajons)

Šīs attiecības Jānis izvairās interpretēt kā vardarbīgas. To traucē darīt vīrišķais lepnums. Neērtību rada nevis negribētas attiecības, bet paša nespēja uzņemties vadību šajās dzimumattiecībās:

Nē, man bija bailes. [smaida] Man pat kājas trīcēja, kad viņu redzēju. [smaida] Viņa tur mani kaitināja pēc tam. Kad gāja garām, pavilka uz zoba. Es tur sīkāks biju, kautrīgāks. Praktiski muku prom.

Līdzīgi Kārlis neveiklību saista savu pieredzes trūkumu un slikto vīrieša seksualitātes lomas izpildījumu.. Viņa pieredze sākusies 12 gadu vecumā, kad vecāka meitene ar viņu dejojusi diskotēkā un vēlāk “piedāvājusi iznākt ārā”. Arī Kārlis vēlāk izvairījies no satikšanās ar savu pirmo partneri.

Katrīna bija uzaugusi bērnu namā un sākusi pati savu dzīvi atsevišķā dzīvoklī. Viņai ir vāja garīga atpalicība, pēc grūtniecības iestāšanās viņa pārgājusi dzīvot patvērumā, kur viņai tiek sniegts patstāvīgs atbalsts. Katrīna pirmo attiecību stāstu izklāsta bezkaislīgi:

20 gados. Pēc tam man piedzima Sabīne [meita]. Es tur sākumā negribēju. Bet tad sākās. Es teicu, ka nē. Bet pēc tam...Tas bija skolas draugs manā dzīvoklī. Tas bija klasesbiedrs. Mēs nebijām tik labi draugi. Viņam bija draudzene, bet viņš visu laiku nāca pie manīm. Nāca, nāca, kamēr... tad palika pa nakti. Sākumā viņš negulēja ar mani. Sākumā viņš gulēja atsevišķi. A pēc tam gulēja man blakus. Skolas laikā mēs bijām tā kā ienaidnieki. Es viņam nepatiku. Pēc skolas [beigšanas] viņš nāca pie manis.. Es domāju, ka viņam nebija kur palikt, tāpēc nāca.

Pāridarījumu Katrīna uztver kā pašu par sevi saprotamu, lai arī sajūtas tajā mirklī bijušas šokējošas. Katrīnas gadījums ir īpašs viņas nesagatavotības dzīvei dēļ. Tikai pēc notikušā viņa saņēmusi atbalstu, kas nācis no reliģiskas misijas nevis pašvaldības. Viņai vienīgajai no intervētajiem jauniešiem ir savs priekšstats par pirmajām attiecībām, kuru nav izdevies piepildīt:

Intervētāja: Bet par intīmajām attiecībām...vai tās bija tādas, kā iepriekš iedomājies?

Katrīna: Nē, tā bija kā parasta diena. Es gribētu, lai tā smuki. Torte. Šampanietis. Tā nesanāca, kā es gribēju.

Katrīnas priekšstatus lielā mērā ir veidojuši seriāli, no kuriem viņa mācījusies arī attiecību pieredzi.

Veltas gadījums ir vienīgais, kur vardarbība pirmajās attiecībās tika oficiāli atzīta kā izvarošana:

Vienreiz mēs ar meitenēm uz vienu klubu bijām aizgājušas, sadzērāmies un aizgājām dažiem [vīriešiem] līdzi. Mani izvaroja un man bija kaut kāda sēnīte pēc tam. It kā nekas tur traks nebija, dažas tabletiņas [tabletes] tur bija jāiedzer. Tad viss bija normāli beigās. Es no draudzenēm esmu dzirdējusi, kam slikti ir bijis. Ilgi pēc tam jāārstējas bija.

Neskatoties uz policijas un ārstu iesaistīšanu, Velta atzīst, ka pati bijusi vainīga, jo bijusi dzērusi un iekļuvusi riskantā situācijā. Viņa nav saņēmusi vajadzīgo palīdzību krīzes situācijā. Atbalstu viņa atradusi attiecībās ar daudz vecāku precētu vīrieti, kurš viņai “daudz, praktiski visu” iemācījis.

Diānas stāsts parāda pretrunu starp gatavību attiecībām un vēlmi tās uzsākt, kas iezīmējas arī aptaujā:

Sākumā vispār man nemaz nepatika. Es domāju, kāpēc tas ir tā? Pa televīziju rādīja, visas meitenes tā tenko... Nav jau nemaz tik labi, pasaulē ir daudz citas lietas, kas ir labāk. (..) Nē, ne pie manis, ne pie viņa, tas bija galīgi svešs dzīvoklis. Mēs tur taisījāmies dzīvot.. Nu un tad istabā vispār nebija ne magnetofons, ne televizors. Vispār pilnīgs klusums bija. Pa dienu tas bija. Tad sākumā es biju ar mieru, ar mieru. Bet pēc tam es arvien jūtu, ka nevaru, nevaru, nē, nē. Es to negribu. Es sāku tā kliegt un izmuku ārā no istabas. Pēc tam viņš pienāk un saka: „Tas notiek ar visiem, tas ir normāli, tās nav pašas lielākās sāpes, kā tu domā, tev vienkārši tā liekas, visi caur šito ir gājuši, tev arī vajadzēs caur šito iet agri vai vēlu.” Tad pamazām, negribēdama... Bet kad jau tas notika, tad es sapratu, ka nav tas vērts, dēļ tādām sāpēm, kas vispār visu šito izdomāja. Sākumā es tā domāju.

Diāna šīs attiecības neuzskata par vardarbīgām, uzskatot, ka pati tajās iesaistījusies labprātīgi, taču vienlaikus viņa izklāsta arī vardarbības mehānismus – pozitīvu un kārdinošu seksuālo attiecību konstrukciju medijos, statusu vienaudžu grupā, šādas pieredzes neizbēgamības argumentu. Diānas stāstā spilgti parādās pretruna starp pievilcīgo seksualitātes tēlu un reālajām attiecībām dzīvē. Diānai nebija nekāda priekšstata par grūtniecības iestāšanos vai infekciju pārnešanu seksuālo kontaktu ceļā, kas kontrastē ar viņas priekšstatiem par seksualitāti.

Pārējos gadījumos seksuālās attiecības uzsākušās spontāni, iepriekš par to nevienojoties:

Vita: Tas kaut kā pats no sevis sākās. Viņš mani pavadīja uz mājām, mēs bijām sadevušies rokās. Tad mēs tur pabučojāmies - neviens neko neiebilst un tad sākās.

Vita atzīst, ka par izsargāšanos zinājusi, taču tajā brīdi nav gribējies par to domāt.

2.2.4. Līdzsvarotu attiecību veidošana

Tikai Kaspara stāsts liecina par līdzsvarotu, ilgstošu un pārdomātu attiecību uzsākšanu. Jau pusaudža vecumā viņš sācis dzīvot kopā ar draudzeni viņas vecāku dzīvoklī. Attiecību sākumā dominējusi noturīgu partnerattiecību lomu modeļa ārēja izspēle, nesākot dzimumattiecības, – laika pavadīšana kopā, dzīvošana kopā, gulēšana vienā gultā. Abiem jauniešiem dzimumattiecību pieredzes nav bijis un abi gaidījuši, līdz būs tam gatavi. Neskatoties uz vienošanos, attiecību uzsākšana bijusi spontāna, taču abpusēja un notikusi neparedzētos apstākļos, guļot vienā gultā ar meitenes brāli:

Nu pie viņas mājās. Viņai brālis. Viņas vecāki šķīrušies. Viņas mammai ir audžutēvs. Un tad atbraucis bija manas draudzenes īstais tēvs, un tas īstais tēvs bija alkohola reibumā, ļoti piedzēries. Un vienā gultā bija iegājis, tajā vecāku gultā. Draudzenes audžuvecāki iegāja tur, kur es gulēju ar viņu [draudzeni] kopā vienā gultā. Mēs ar draudzeni [savukārt] aizgājām pie brāļa lielajā gultā. Tad tur trijatā gulējām vakarā. Un tajā vakarā, kad visi bija aizmiguši [arī uzsākām pirmās attiecības].

Kaspars gan atzīst, ka bijuši sagatavojušies šim gadījumam, jo paredzējuši, ka tam jānotiek, un lietojuši prezervatīvu. Attiecības šajā gadījumā bijušas līdzsvarotas, ko veicinājusi abpusēja uzticēšanās, savstarpēja noruna par attiecību attīstību un otra vēlmju respektēšana. Kaspara stāsts liecina, ka liela nozīme seksuālās pieredzes gūšanā ir attiecībām ar vecākiem. Puisis atzīst, ka viņa meitenes mammas labās attiecības ar meitu un savstarpēja uzticēšanās intīmajos jautājumos abiem ļāvušas uzticēt savas problēmas, informēt vecākus un konsultēties par seksuālo attiecību pieredzi.

Zanes stāts liecina, ka zināšanas par attiecībām un seksuālo veselību un atturēšanās no reibinošu vielu lietošanas ne vienmēr palīdz reālā dzīves situācijā. Ne vienmēr gatavība attiecībām tāda šķiet pēc attiecību īstenošanas:

[Smaida] nē, tas [puisis] var teikt, ka vispār nebija puisis. Vienkārši... es pat nezinu, kā tas notika. Pat dzēruši nebijām. Tas vienkārši notika. Un otrā .dienā domāju: „Bļāviens, ko es izdarīju!” [smaida] Nevis nožēloju, bet tas bija...kā kurā mirklī. [Smaida] Kaut ko jau es zināju, protams. Tā bija pieredzes iegūšana. Bet pirms tam jau skolā bija stāstīts par to visu. Es apmēram biju zinājusi, kas notiek. Par kontracepciju, par izsargāšanos no grūtniecības.

Lai arī Zanes zināšanu bagāžā nebija pārliecības par praktisku pielietojumu, tomēr tās kalpoja par pamatu motivācijai šo attiecību laikā izsargāties. Zināšanas un iegūtā dzīves un attiecību pieredze ļauj viņai kritiski izvērtēt attiecības un saglabāt tajās patstāvību un lemtspēju.

2.3. Attiecību kvalitāte

Jauniešu intervijās noturīgākais attiecību dalījums ir starp “nopietnām” un “nenopietnām” attiecībām. Šīm attiecībām ir spēcīga dzimtes saikne – atraisīta un skarba vīrišķa seksualitāte liek uzturēt neatkarību un savu autonomiju attiecībās.

Iela uzliek īpašu skarbumu attiecībām. Tā Vitja, profesionāls zaglis, par attiecībām ar sievietēm saka:

Nē. Es tieku galā bez draudzenēm. Ja parādīsies draudzene – tas būs gals. Viņa sāks teikt, lai nenodarbojos ar šīm lietām. Priekš kam man tas ir vajadzīgs. Es daru vienu lietu, kad es tiekos ar meičām: es tiekos, parunājos kādu dienu, gadās, ka pāris reizes izvarošu...(Vitja)

Meiteņu seksualitātes konstrukcija liek orientēties uz stabilām attiecībām, kuras imitē laulības dzīvi, šādi radot spriedzi attiecībās, ja partneris tam nav gatavs:

Jānis: Nu ir dažas [meitenes]. Man nepatīk ar vienu. Jā. Bet interesantāk ir, kad vairākas. Tad pie vienas var aizbraukt, tad pie otras. Un tad pie trešās. Nopietnās ir kādas trīs bijušas. Nenopietnās daudz bija.

Intervētājs: Vai savstarpējā uzticēšanās bija ar pēdējo nopietno draudzeni?

Jānis: Jā. Bet es jau vienkārši viņai daudz neteicu. Es vienkārši iekāpu mašīnā un aizbraucu.

Jānis: Nē, nu, ja pa naktīm vazājos, tad teica. Un tur „Kur tu biji, ko tu darīji?” Pēc tam tik un tā visu uzzināja.

Jānis kā attaisnojumu savām gadījuma rakstura attiecībām min savu “negatavību nopietnām attiecībām”, par kuru viņam pārmetusi arī mamma. Gatavība Jāņa gadījumā tiek skatīta kā ārēji apstākļi, kas varētu mainīt attieksmi pret meitenēm. Jāņa stāsts liecina, ka viņa infantilismu attiecībās atbalsta mamma un vienaudži, uzskatot par dabisku.

Genādijs gadījuma sakarus uzskata par bērnišķību, kurai pats izgājis cauri. Ja agrāk attiecības ar meitenēm balstījušies īsos dzimumsakaros, tad 22 gadu vecumā viņa vērtības ir mainījušās, ietverot arī citas vērtības:

Jebkurā gadījumā tam ir jābūt. Tam nav jābūt uzreiz pirmajā dienā, bet agri vai vēl tam ir jābūt. Tas ir atkarīgs no meitenes, no manis. Es to nelieku tagad... Agrāk, kad bija gadi 17-18, liku to pirmajā vietā. Tagad es nelieku pirmajā vietā to, ka mums ir jāguļ uzreiz. Jābūt kaut kam galvā, dvēselē. Agrāk, kad biju jaunāks, vajadzēja pirmajās 5 pazīšanas minūtēs nogāzt gultā. (..)Tas nav normāli. Viss ir atkarīgs no tā, kā tu attiecies pret šiem cilvēkiem. Ja tu viņu izmanto kā darbmašīnu, tad tev ir nospļauties. Ja tev tiešām ir kaut kādas jūtas attiecībā pret viņu, tad, protams, tas nav normāli. Man nav bijis tā, ka es kaut ko stipri justu pret citiem.

Savukārt intervēto jauno sieviešu un Kaspara pieredze liecina, ka attiecību nopietnībai nav saistības ar cilvēka dzimumu, bet priekšstatiem par attiecībām un vērtībām. Viņa vienīgā atzina, ka seksuālā pieredze viņas dzīvē ienesusi kardinālas pārmaiņas: Kaspars uzsvēra, ka attiecībās svarīgas ir partnera vēlmes un viņa spējas apliecina māka šīs vēlmes uzklausīt. Zane attiecībās ar savu vīru uzsver drošību kā attiecību kvalitātes mērauklu:

Pašlaik man nozīmē, ka tā ir kaut kāda drošības sajūta. Skatos, ka baigi labi- es paliku stāvoklī un mans draugs mani nepameta. Man ir tā drošības sajūta. Zinu, ka viņš mani atbalstīs. Tādā ziņā. (..). Drošība ir tāpēc, ka man viņš ir. Ar precēšanos tur nav nekāda sakara. Vienkārši, ka ir labas attiecības svarīgi, ka nav pametis un viss.

Līdzīgi Veltai “nopietnas” attiecības nozīmē abpusēju uzticēšanos un mīlestību, kas rada ilgstošas attiecības:

Pirmkārt, man tagad ir tās nopietnas attiecības...un es viņu pārāk stipri mīlu, lai es viņam darītu pāri. Ja piemēram, es sēdētu mājās, adītu zeķītes un man pēkšņi kāds pateiktu: „zini, viņš [draugs] ar to gāja, ar to gāja, ai, tur ar tavu draudzeni gāja”. Man tas nepatiktu.

Veltas attiecības ietver nākotnes redzējumu, kurā paredzētas kāzas un ģimenes dibināšana. Viņas uzticēšanās attiecībām ir tik liela, ka viņa piekritusi neizsargāties, lai ieņemtu partnera bērnu.

2.5. Alkohola lietošana un seksuālās attiecības

Interviju materiāls liecina, ka seksuālās attiecības bieži ierosina alkohola lietošana un informanti savu pirmo seksuālo pieredzi pārsvarā ir ieguvuši alkohola reibumā. Aptaujas dati liecina, ka gandrīz trešdaļa meiteņu un piektā daļa puišu 15-16 gadu vecumā atzīst, ka attiecības uzsākuši alkohola vai narkotisko vielu reibumā. Vēlākās vecuma grupās šāds attiecību sākšanas veids kļūst retāks. Jaunie vīrieši visās vecuma grupās uzrāda tendenci uzsākt attiecības reibumā nedaudz biežāk kā sievietes.

Alkohola lietošana ir kļuvusi par nozīmīgu jauniešu izklaides sastāvdaļu. Reibums atņem kautrību un ļauj brīvāk veidot attiecības. Taču reibumā notikušās dzimumattiecībās parasti netiek lietoti izsargāšanās līdzekļi.

Raugoties uz aptaujas datiem, 6 alkohola devas uzreiz (1 deva - 40ml stipro alkoholisko dzērienu vai 100ml vīna vai 1 pudele (500ml) alus) nekad nav lietojuši 78% meiteņu un 70% zēnu 15-16 gadu vecuma grupā. 17-19 gadu vecuma grupā vairs tikai 53% meiteņu un 37% puišu nav lietojuši 6 alkohola devas uzreiz. Salīdzinot ar 1997. gada aptaujas datiem, 2003. gada aptauja uzrāda intensīvāku alkohola lietošanu jauniešu vidū, īpaši pieaugot alkohola patēriņam jauno sieviešu vidū.

2.6. Kontracepcijas lietošana

Aptaujas dati par kontracepcijas lietošanu pirmā dzimumakta laikā ir pretrunīgi. Lielākā daļa meiteņu ar seksuālo attiecību pieredzi 15-16 gadu vecumā atzīst, ka pirmajās attiecībās nav lietojušas kontracepcijas līdzekļus. Savukārt jaunie puiši atzīst, ka lielākajā daļā gadījumu tos ir lietojuši. Kopumā trešdaļa un dažās jauniešu vecuma grupās pat puse respondentu atzīmējuši, ka pirmajās attiecībās nav izsargājušies. Galvenais iemesls ir šādu attiecību spontānums, Lielākā daļa jauniešu par attiecību uzsākšanu ir izlēmuši tik pēkšņi, ka nav varējuši pārdomāt izsargāšanos. Respondenti, kuri nav iedomājušies par iespējamu grūtniecības iestāšanos, neizsargājoties, svārstās 14-33% procentu robežās abu dzimumu dažādās vecuma grupās, rādot, ka situācija šajā ziņā neuzlabojas.

Kontracepcijas līdzekļu iegādē, saskaņā ar aptaujas datiem galvenā atbildība tiek uzticēta vīrietim. Jo lielāks ir respondenta vecums, jo sievietes biežāk pašas iegādājās kontracepcijas līdzekļus. Daļēji tas saistīts ar konkrētajiem pretapaugļošanās līdzekļiem, sievietes pašas biežāk iegādājas hormonālas kontracepcijas līdzekļus un dzemdes spirāles, bet vīrieši prezervatīvus. Jaunākā vecumā kā izsargāšanās līdzeklis pārsvarā tiek lietoti vīriešu prezervatīvi, līdz ar to atbildību par izsargāšanos praktiski uzticot vīrietim.

Intervēto jauniešu vidū tikai viena meitene un viens puisis no 10 intervētajiem jauniešiem bija lietojuši prezervatīvu pirmajās attiecībās. Divām no intervētajām meitenēm pirmās dzimumattiecības un vienai tālākās attiecības beigušās ar neplānotu grūtniecību. Katrīna, kurai šīs attiecības bija uzspiestas, atceras savu apjukumu un mēģinājumu panākt izsargāšanos:

Nē! Es tā apjukusi biju. Viņš man: „Ko tu baidies, tā un tā”. Es jau viņam teicu, ka labāk ar prezervatīvu. Viņš teica: „Nekas nebūs.” Tas bija pēkšņi.

Vita par izsargāšanos neiedomājās, jo viss notika tik pēkšņi, ka tajā brīdī bija citas prioritātes un licies, ka pirmajā reizē nekas tāds nevar notikt:

Savukārt Diāna savukārt nebija pat iedomājusies par dzimumattiecību sekām. Dzimumattiecību saikni ar grūtniecību viņa apjautusi vēlāk, uzzinot par grūtniecību:

Nezinu, kaut kā neienāk galīgi prātā. Nē, es domāju, ka slimi neesam. Tā kā es zināju, ka viņš arī nav slims. Tā kā nebija bail pa grūtniecību, neko.

Taujājot par jauniešu ikdienas seksuālo pieredzi atšķiras izsargāšanās gadījuma un patstāvīgajās attiecībās. Patstāvīgas attiecības pēc definīcijas ietver paļaušanos uz partneri, izsargāšanos padarot vajadzīgu tikai iespējamās grūtniecības dēļ. Tā Kaspars, kurš ar draudzeni grūtniecību neplāno, atzīst, ka vienmēr neesot lietojuši izsargāšanās līdzekļus, sagādājot sev uztraukumus par grūtniecības iestāšanos, kas vēlāk nav apstiprinājusies.

Diānas attieksme pret izsargāšanos ir visbērnišķīgākā. Viņa atzīst, ka skolā veselības mācības viņai nav bijis un informācija nākusi no grāmatām un bukletiem, kad stājusies grūtniecības uzskaitē. Tomēr viņa grūtniecību tieši nesaista ar pašas rīcību, lietojot kontracepciju. Aborts Diānai šķiet daudz reālāk rīcība kā izsargāšanās:

Nē, nu aborts vispār ir slikts. Bet no otras puses tas ir labi. Tāpēc, ka grēks, nedrīkst tā, tā ir cilvēka dzīvība, Dievs devis, bet cilvēks atņem. Nedrīkst tā darīt. Bet no otrās puses tas ir ļoti labi. Tas tā kā paglābj cilvēku. Nu tā kā man, ja atkal nejaušā grūtniecība, tad es nezinātu, ko darīt. Vēl viens maziņš [jau] ir, tad vēl vienu piedzemdēs, tad vēl viens. Kur viņus visus likt? Prijutā [patversmē] negribas visus nolikt. Nevar izaudzināt tik daudzus. Bet tā vienkārši: aizej, samaksā, atnāk mājās un tev vairāk nav problēmu.

Līdzīgu viedokli par izsargāšanos no grūtniecības pauda arī jauniešu fokusa grupu dalībnieki, uzskatot, ka grūtniecību plānot nav iespējams, tā vienkārši notiek neatkarīgi no centieniem to plānot.

Konstruējot seksuālās attiecības kā neprognozējamas un pēkšņas, zūd tādas plānotas rīcības jēga kā izsargāšanās. Kārlis, izklāstot savas faktoloģiskās zināšanas par izsargāšanās nepieciešamību, piebilst, ka pats neizsargājas, ja pie rokas nav prezervatīva.

3. Zināšanas par seksuālo dzīvi

3.1. Zināšanas par kontracepcijas metodēm

4. Attēls. Sieviešu zināšanu pašvērtējums par kontracepcijas metodēm 15-29 gadu vecuma grupās (n=701)

5. Attēls. Vīriešu zināšanu pašvērtējums par kontracepcijas metodēm 15-29 gadu vecuma grupās (n=535)

Tipiski, ka jaunās sievietes atzīst, ka ir labāk informētas par kontraceptīvo līdzekļu lietošana. Intervijā aprakstītā jauniešu pieredze liecina, ka iniciatīvu attiecībās jaunieši pārsvarā piedēvē vīrietim, neļaujot sieviešu zināšanām izpausties seksuālo lomu dzimuma dalījuma dēļ.

3.2. Informētība par dažādiem seksuālās dzīves aspektiem

Jaunā paaudze ir labāk informēta par sava ķermeņa fizioloģiju. Ja 19% sieviešu 45-49% vecuma grupā atzīst, ka nav zinājušas par mēnešreizēm, tad jaunās sievietes par to ir informētas. Tomēr zināšanas ir virspusējas. Tā 17% jauno sieviešu 15-16 gadu vecumā, 13% - 17-19 gadu vecumā, 15% - 20-24 un 17% 25-29 gadu vecumā atzīst, ka nezina, ko nozīmē menstruācijas pēc būtības, bet 31% 15-16 gadu vecu sieviešu, 22% 17-19 gadus vecu sieviešu, 23% 20-24 gadu vecu sieviešu un 25% 25-29 gadus vecu sieviešu atzīst, ka nav zinājušas, kāda ir normāla mēnešreižu norise. Vecākajās grupās zemāks atbilžu procents vērojams, jo respondents biežāk norāda, ka neatceras šo faktu. Labāka informētība ir par mēnešreižu laikā ievērojamo higiēnu, šīs zināšanas atzīst 84-87% jauno sieviešu.

Pirmais zināšanu avots par mēnešreizēm lielākajai daļai jauno sieviešu nāk no pieaugušajām sievietēm ģimenē, taču arī te informētības līmenis nepārsniedz 70-76% (skatīt 6. attēlu). Jaunākajā 15-16 gadu vecuma grupā otrais populārākais informācijas avots ir skola, to atzīmē gandrīz 60% jauno sieviešu. Trešais avots ir draudzenes un vienaudzes. Tam seko speciālā literatūra un speciālie bukleti un informācijas materiāli. Ārstiem un medmāsām nav būtiskas lomas informēšanā par mēnešreizēm.

6. Attēls. Sieviešu informācijas avoti par mēnešreizēm 15-29 gadu vecuma grupās (sievietes, n=701)

Vērtējot jauniešu faktoloģiskās zināšanas par dažādiem seksuālās dzīves aspektiem, redzams, ka jauniešu priekšstati veidojušies tradicionālas seksualitātes ietvaros, kur kā norma dominē vaginālais dzimumakts. Daudz sliktākas zināšanas ir par orālu un anālu dzimumaktu, kas riska ziņā netiek pietiekami novērtēti, rādot, ka jaunieši nav informēti un gatavi šādām seksualitātes izpausmēm. Taču satraucoša ir arī jaunāko jauniešu sliktā informētība par inficēšanos tradicionālā vaginālā dzimumakta laikā 15-16 gadu vecuma grupā, kur risku nespēj izvērtēt pat trešdaļa jauniešu.

Jaunie vīrieši biežāk kā sievietes nespēj izvērtēt savu iespēju inficēties ar HIV. 51-56% jauno sieviešu domā, ka viņu iespēja inficēties ar HIV ir maza. Līdzīgi domā 44-45% jauno vīriešu. Tikai 8-20% jauno sieviešu un 12-20% jauno vīriešu inficēšanās risku ar HIV uztver kā augstu.

4. Zināšanu avoti

Aptauja liecina, ka nozīmīgākie vēlamie zināšanu avoti par kontracepciju jaunākā vecuma sievietēm ir bukleti, kam seko draudzenes (skatīt 7. attēlu). Skola un jauniešu žurnāli ieņem trešo pozīciju. Vēlākā vecumā respondents kā svarīgāko konsultantu par kontracepcijas līdzekļiem min ginekologu, otrajā vietā atstājot bukletus un sieviešu žurnālus.

Jauno 15-16 gadus veco vīrieši vidū galveno nozīmi izglītošanā par kontracepcijas līdzekļiem ieņem skola, tai seko bukleti un televīzija, draugus loku atstājot ceturtā vietā (skatīt 8. attēlu). Vēlākā vecumā pirmajā vietā izvirzās bukleti, kuriem seko televīzija un dzimumpartnere. Skatot abu dzimumu datus kopumā, redzams, ka ginekologs izvirzās par pāra galveno konsultantu, caur sievieti informējot arī vīrieti. Līdzīgs viedoklis tika pausts arī intervijās, pāra veselības saglabāšanu balstot regulārās sievietes vizītēs pie ginekologa.

7. Attēls. Vēlamie informācijas avoti sievietēm 15-29 gadu vecuma grupās (n=701)

Intervijas rāda, ka četri jaunieši informāciju par seksualitāti guvuši arī no pornogrāfisku filmu skatīšanās. Filmas skatīšanās parasti ir kolektīva nodarbe, kur piedalās jauniešu kompānija. Interesanti, ka intervijas rāda, ka pornogrāfiskās filmas skatās gan puiši gan meitenes. Filmas jaunieši uztver kritiski un norāda, ka tās nav galvenais apmācības avots seksuālajām attiecībām, jo tur redzētais nav reāls. Taču vienlaikus jāatzīmē, ka šis filmu žanra tradīcija, rādot attiecības bez izsargāšanās līdzekļu lietošanas, nostiprina ilūziju, ka seksuālajās attiecībās nav jāizsargājas.

Tekstā sīkāk iztirzāta jauniešu saikne ar izglītotājiem – ģimenes locekļiem, skolotājiem, mediķiem. Šī saikne ir vissvarīgākā tādas visaptverošas un holiskas seksuālās pieredzes veidošanā abiem dzimumiem, kas aptver ne tikai zināšanas par cilvēka fizioloģiju, bet arī personības, attiecību veidošanas un dzimumu lomu jautājumus. Bukleti šīs zināšanas nevar aizvietot.

4.1. Saikne ar tuvajiem cilvēkiem

Interviju materiāls liecina, ka jauniešiem svarīgākais ir nevis informācijas avota veids, bet šī avota uzticamība. Aptaujas dati liecina, ka mazāk par pusi visu vecumu respondentu ir vecākiem uzdevuši jautājumus par seksuālo un reproduktīvo veselību. Jaunās sievietes visos laikos ir bijušas aktīvākas par jaunajiem vīriešiem, noskaidrojot šos jautājumus. Arī vecāku aktivitāte, informējot bērnus, ir dzimumu atšķirīga. Aptuveni puse jauno sieviešu atzīst, ka vecāki ar viņām ir pārrunājuši seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumus. Jaunajiem vīriešiem šādas pārrunas ar vecākiem notikušas retāk un par pusi vai trešdaļu gadījumu retāk.

Nevienam no intervētajiem jauniešiem nebija veiksmīgas komunikācijas pieredzes ar vecākiem vai audzinātājiem. Daži jaunieši atzīmēja, ka pārrunājot dažus jautājumus ar vecākiem, taču sarunas ir bijušas virspusējas un informatīvas. Vienam no puišiem bija izveidojušās sirsnīgas attiecības ar vecāko brāli, kurās jaunietis varējis gūt uzticamu un kompetentu informāciju. Šis vienīgais veiksmīgais gadījums norāda arī uz veiksmīgas komunikācijas abpusēju dabu – informācijas apmaiņai par seksualitāti jābūt personiskai un jāietver reālu dzīves pieredzi.

Dzimtes atšķirības seksualitātes izpratnē spilgti parāda Genādija stāstījums. Vīrišķīga vīrieša tēlā neietilpst seksuālā kompetence un emocionālu attiecību veidošana ar bērniem. Līdz ar to tēva lomas komplektā Genādijs neredz ciešas saiknes veidošanu ar bērniem:

Dzimumdzīve ir dzimumdzīve. Tev psiholoģiski ir vieglāk to apspriest, kā man liekas, ar kaut kādiem saviem draugiem, nekā ar vecākiem. Tas ir, ja tu esi puisis. Ja ir meitene, tad viņa to var apspriest ar māti, viņai tā ir vieglāk. (..) Tāpēc, ka bieži tā ir, ka māte un meita ir draudzenes, gadās arī, ka ir pat labākās draudzenes. Bet es nezinu nevienu tādu piemēru, kad tēvs un dēls būtu draugi.

Genādijs paša izglītošanos sauc par “ielas izglītību” un ar lepojas. Pretstatā skolas vai mājas sniegtajai izglītībai ielas izglītība ir skarbāka un šajā izpratnē vīrišķīgāka, jo tā ir paša izcīnīta lieta;.

Īstenībā tas tā ir, un varu teikt, ka es ar to lepojos. Es nevaru sevi nosaukt par saldo puisīti vai vārguli. Ielas izglītība, es uzskatu, ir labāka. To tu grāmatās neizlasīsi, no filmām neiemācīsies. Tā ir tīrā prakse, tā ir dzīve.

Genādija aprakstītā ielas izglītība ietver dažādus seksuālās veselības riskus. Pirmkārt, šī izglītība caur praksi nozīmē gadījuma sakarus un augstu inficēšanās risku. Pēc paša Genādija aplēsēm ceturtā daļa viņa līdzbiedru slimo ar seksuāli transmisīvajām slimībām. Otrkārt, Genādija stāstā iztrūkst cilvēcisko attiecību veidošanas kompetences. Šai ziņā gadījuma attiecības ir nespēja veidot stabilas attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvēm. Genādija stāsts liecina, ka attiecības ar līdzbiedriem ir balstītas izteikti vīrišķā solidaritātē, kas sniedz viena veida attiecību veidošanas pieredzi un izteikti dzimtes atšķirīgu viedokli par cilvēkiem.

Citu jauniešu gadījumā dzimtes atšķirības nav tik izteiktas jauniešu seksuālās identitātes veidošanā. Šie stāsti atspoguļo drīzāk vecāku nespēju runāt ar bērniem un tādas vecāku – bērnu attiecības, kurās nevalda tāda emocionāla tuvība un uzticēšanās, kura ļautu brīvi pārrunāt arī seksuālās izglītības jautājumus:

Stāstījis es neesmu, bet varbūt nojauš viņi. Mamma reiz drēbes mazgāja un kabatā prezervatīva iepakojums atplēsts vaļā bija. Mamma pēc tam atdeva to man, pati smīnēja. Es tāds kautrīgs biju. Gan jau saprata. Stāstījis neesmu viņai.

Tipiski, ka ģimenē seksualitātes jautājumi tiek apieti, runājot par fizioloģiju un higiēnu, kā to parāda arī reproduktīvās veselības situācijas analīzei veiktās jauniešu fokusa grupu diskusijas.

Uzticēšanās trūkums rada jauniešu izolāciju dzīves krīzes brīžos, kurus jaunietim bez dzīves pieredzes ir grūti pārvarēt. Vienaudžu sniegtais atbalsts palīdz, taču tas var arī nebūt atbilstošs situācijai.

Vita: Nē, neviens nemanīja. To zināja tikai puisis un 1 draudzene. Man arī 9.mēnesī bija mazs vēders.

Vita: Es nezinu, kāda būs viņas reakcija, jo viņa pati par to nerunā. Man vispār ir grūti iedomāties, kā es mammai varu kaut ko tādu pajautāt. It kā varu, bet nevaru iedomāties, kāda būs viņas reakcija...vai viņas vispār atbildēs. Tāpēc arī neesmu jautājusi. Viņa ir vecāka un viņa uzskata, ka mūsdienu jaunatne ir sabojāta, ka nav tāda, kā viņas laikos bija. Tāpēc viņa īpaši nedeklamē [nedeklarē], ka sekss ir tāds un ir jābūt tā. Manuprāt, viņa uzskata, ka tā ir ļoti intīma lieta un par to nedrīkst stāstīt nevienam un nekādos apstākļos.

Stabila atbalsta sistēma ir nepieciešama jauniešiem ar īpašām vajadzībām un bez vecāku gādības palikušajiem pusaudžiem. Diānas stāstītais liecina, ka viņas bērnu namā gūtā pieredze ir saistīta ar faktoloģiski nepareizi izprastu izglītošanu.

Jā, varu [pastāstīt]. Ka vajag aizsargāties, nevajag bieži... tās intīmās attiecības... ka var stāvoklī palikt. Vairāk, lai izsargātos, lai nepaliktu stāvoklī.

Savukārt Katrīnas stāsts izgaismo konfidencialitātes neievērošanu, uzticoties bērnu nama audzinātājai:

Lai arī gadījumus nevar vispārināt, tie norāda uz sekām, kas rodas, nesaņemot adekvātu seksuālo izglītību pusaudžiem pieņemamā formā. Jauniešiem bez atbalsta tīkla padomdevējs ir īpaši nepieciešams.

Katrīna: Viņš teica, ka tas nav viņa bērns. Bet es zinu, ka tas ir tikai viņa. Viņš netic. Tā mēs arī izšķīrāmies. Viņš jau gribēja, lai es abortu taisu.

Katrīna: Jā. Es teicu, ka nē. (..) Es jau parunāju ar Taņas tanti. Viņa jau labāk zina. Viņa teica, lai es atstāju. Es viņai prasīju padomu, ko darīt. Viņa teica, ka tas bērniņš taču dzīvs. Un vēl viņa teica, ja pirmo reizi uz taisa abortu, tad vēlāk var gadīties, ka vēlāk bērniņi nebūs vispār. Tā es arī atstāju.

Katrīnas gadījumā Taņas tante – kristīgas misijas vadītāja- piedāvāja ne tikai padomu krīzes situācijā, bet arī patvērumu kā situācijas atrisinājumu, kuru valsts un pašvaldība nesniedz..

Ja puišu tipiska seksualitātes konstrukcija liek pašiem tikt galā ar seksualitātes jautājumiem, tad meiteņu stāstos ir izteikta vēlme pēc atbalsta un uzticības personas:

Ja mamma, tad jau tas ir vispār ideāli. Tad tas būtu vēl drošāk kā skolā, jo mamma tomēr ir tuvs cilvēks. Bet, ja mamma par to nerunā, tad būtu labi, ja būtu tāda skolotāja, kā mūsu skolā, kas pastāstītu visu. Bet, ja tu gribi divatā to visu izrunāt, tad, protams, ar mammu to būtu izdarīt daudz vieglāk. Man 1 draudzenei ir ļoti tuvas attiecības ar savu mammu. Viņas var runāt par jebko un visu. Un viņai mamma tiešām visu kaut ko stāsta. Viņa ir stāstījusi, cik gados viņai ir bijusi pirmā seksuālā pieredze. Viņa ļoti daudz runā. Viņas vispār ir ļoti tuvas viena otrai. (Vita)

Pašai Vitai ir izveidojušās tuvas attiecības ar veselības mācības skolotāju, kura ir ietekmējusi Vitas spriedumus par daudziem seksuālās veselības jautājumiem, taču skolotājas satikšana Vitas dzīvē ir bijusi laimīgs gadījums, kas noticis pēc neveiksmīgas pirmās seksuālās pieredzes gūšanas, grūtniecības pusaudža vecumā un rūpēm par bērnu laikā, kad jāiegūst vidējā izglītība. Vita apgalvo, ka viņai palīdzējis partnera atbalsts, taču tāda nav bijis viņas četrām draudzenēm, no kurām divas izšķīrušās par abortu, bet divas nolēmušas audzināt bērnu vienas.

Jauniešu vēlmes liecina, ka izglītības gūšanā par seksualitāti svarīga ir pieredzes apmaiņas forma, nevis faktu apgūšana. Pieredzes apmaiņa ietilpst arī attiecību veidošanas dimensija, kuras ideālais modelis ir dzimtes atšķirīgs. Tikai uz attiecību modeļa tiek būvēta seksuālā uzvedība un pielietota faktoloģiskā informācija. Iekaltus faktus jaunieši dzīvē nepielieto.

4.3. Skola un veselības mācība

Lai arī aptauja rāda, ka veselības mācības ieguldījums seksuālās un reproduktīvās veselības izglītībā uzlabojas ar katru jaunāko paaudzi, vairāk trešdaļa jauniešu atzīst skolā gūtās zināšanas par nepietiekamām. Viens no iemesliem ir ģimenes nespēja sagatavot un līdzdarboties seksuālo zināšanu un attiecību pieredzes veidošanā.

Jauniešu pieredze rāda, ka skolā iegūtās zināšanas ir virspusējas. Iespējams, ka skolotāji ir centušies piedāvāt bagātīgu faktoloģisku materiālu, bet tas nav atbildis jauniešu uztveres vajadzībām. Genādijs, 22 gadus vecs vīrietis intervijā ir diezgan tiešs:

Genādijs: Mums skolā pat skolotāja teica: „Bērni, viss, ko jūs šeit mācāties, pēc 3 gadiem labi ja 10% no tā atcerēsieties.” Es saku par visiem priekšmetiem. Bet par to veselību... Paši skolotāji, kad skaidro, bieži vien kautrējas. Ko viņi skaidro – viņi skaidro no papīra. Kā tur bija izteiciens: „Teorijā nav starpības starp teoriju un praksi, bet praksē ir.” Tas, ko skaidro mācību grāmatās – tas ir viens, bet dzīvē tas ir kaut kas pilnīgi cits

Intervētājs: Interesanti, kā dzīvē var būt „pilnīgi savādāk”? Fizioloģiski savādāk?

Genādijs: Labi, anatomija. Ko viņi skaidro? Viņi skaidro, kur tev sperma tek. Bet tev neviens nesaka, kā tev ielikt, kā tev kājas izplēst, kā un kur iebāzt.

Kārlis veselības apmācības problēmu skolā skata konkrētāk, taču lietojot tikpat bezpersonisku valodu kā pieradis dzirdēt skolā. Viņaprāt veselības mācības ietvaros jāpaplašina mācību viela:

Par to pašu seksualitāti. Par HIV/AIDS varbūt ne tik traki, jo par to pārsvarā visi stāsta. Vairāk vajag par to seksualitāti, vardarbību ģimenē, par tādām lietām stāstīt. Par veselību, narkotikām, tādām lietām. Smēķēšanu, alkohola lietošanu.

Kaspars: Mums klases audzinātāja to pasniedz. Mums ir ļoti laba klases audzinātāja. Nezinu, it kā informācija ir pietiekama. Viņa pastāsta visu, ko vajag. Tur vajadzēja zīmēt arī sieviešu orgānus, tad vīriešu orgānus, tas kontroldarbā. Tad pārbaudīja, vai tu zini apraksturot, kas ir kas. Par izsargāšanos arī bija. Par narkotikām. Par AIDS.

Intervētājs: Vai tas, ko mācīja šajās stundās tev ir noderējis savā seksuālajā dzīvē?

Kaspars: Jā. Man tur kaimiņos 1 bija dabūjis tur vienu slimību. Es tur viņam dabūju informāciju, kas un kā jādara. (..). Tur arī rādīja bildes, kādas sekas ir no slimībām. Vienkārši cilvēks sapūst. [smaida] Un tā negribas.

Kaspara paša pieredze liecina, ka šīs zināšanas viņu vienmēr nemotivē izsargāties. Vitas un Zanes pieredze ar veselības mācību rāda, ka pozitīvu rezultātu skolā var sasniegt ar grupu darba metodēm, jauniešu aktīvu iesaistīšanu projektos.

Dzimumu atšķirīgā seksualitātes konstrukcija bieži neļauj klasē uztvert skolotāja sacīto adekvāti un rada spriedzi. Katrīna uzskata, ka intīmās lietas ir jāpārrunā grupās, kas dalītas pēc dzimuma principa, “Lai zēni nesmietos, kad mums stāsta par tādām lietām (..) it kā tas būtu joks.” Taču atšķirīga veselības mācības pasniegšana tikai pastiprinās dzimumu segregāciju un nostiprinās jauniešu apziņā atziņu, ka vīriešu un sieviešu seksualitāte un ar to saistītās attiecības, pienākumi un atbildība atšķiras. Jauno vīriešu reakcija drīzāk pauž sociālās kompetences trūkumu, kuru nepieciešams labot, lai viņi varētu veidot pilnvērtīgas attiecības.

4.4. Saikne ar ārstu

Jaunieši 15-19 gadu vecumā ir grupa, kas salīdzinoši retāk atzīmējusi, ka reģistrējusies pie ģimenes ārsta. Ja vidēji 95% sieviešu un 87% vīriešu ir savs ģimenes ārsts, tad 92% sieviešu un 87% vīriešu 15-19 gadu vecuma grupā atzīmē, ka ir reģistrējušies pie ģimenes ārsta.

Problēmu rada ārsta apmeklējuma biežums jauno vīriešu vidū. Tikai 69% jauno vīriešu 15-19 vecuma grupā pēdējo 12 mēnešu laikā bija apmeklējuši ģimenes ārstu; aptaujas dati rāda, ka 20-29 gadus veci vīrieši ģimenes ārstu apmeklē vēl retāk (pēdējā gada laikā to bija darījuši 54-56% vīriešu). Nevienu speciālistu vai ģimenes ārstu 15-19 gadu vecuma grupā nebija apmeklējuši 26% vīriešu un 20-24 gadu vecuma grupā 34%. Sievietes vidēji biežāk apmeklē ārstus. Tikai 14% sieviešu 15-29 gadu vecumā gada laikā nebija apmeklējušas nevienu ārstu. Jaunās sievietes arī salīdzinoši biežāk apmeklē seksuālās un reproduktīvās veselības speciālistus. 39% sieviešu 15-19 gadu vecuma grupā pēdējā gada laikā bija apmeklējušas ginekologu. 20-24 gadu vecumā ginekologu apmeklējušas 68% sieviešu, 25-29 gadu vecuma grupā – 75%. Interesanta ir tendence ar katru vēlāka jauniešu vecuma grupu biežāk izmantot maksas pakalpojumus. Jauno sieviešu vidū uzticēšanās maksas speciālistam ir augstākā visu sieviešu vidū, pārsniedzot apmeklējumu pie slimokases apmaksātā speciālista un liecinot par vēlmi saņemt kvalitatīvu pakalpojumu un tā augsto prioritāti izdevumu sarakstā.

9. Attēls. Ārstu apmeklējums pēdējā gada laikā (sievietes, n=701, vīrieši =535)

Aptauja rāda, ka savu dzimumorgānu pašizmeklēšanu nekad nav veikuši 58% jauno vīriešu 15-19 gadu vecuma grupā, 41% 20-24 gadu vecuma grupā un 48% 25-29 gadu vecuma grupā. Savukārt krūšu pašizmeklēšanu nekad nav veikušas 41% jauno sieviešu 15-19 gadu vecuma grupā, 24% - 20-24 gadu vecuma grupā, 16% - 24-29 gadu vecuma grupā.

Intervijās astoņi jaunieši aprakstīja savas attiecības ar ģimenes ārstu kā stabilas un lietišķas, taču, līdzīgi kā aptaujā, jaunie vīrieši, salīdzinot ar sievietēm, atzīmēja, ka ārstu apmeklē retāk. Visi bija vienisprātis, ka ar seksualitāti un reproduktīvo veselību saistītus jautājumus ar ģimenes ārstu nepārrunā principā.

Intervētājs: Vai esi prasījis ģimenes ārstam par jautājumiem, kas saistīti ar seksuālo veselību?

Kārlis: Nē. Priekš tam ir domāts urologs. Bet es pie tādiem vēl neesmu bijis, jo nav bijusi vajadzība.

Kārlis: Bet, protams, ka neviens ar ģimenes ārstu nerunā par to. Par to var runāt ar kādiem citiem cilvēkiem, skolā.

Nevienam no jauniešiem nebija pieredzes, ka ārsts runātu par šiem jautājumiem arī veselības profilakses jautājumu griezumā. Genādijs, kurš 22 gadu vecumā partneru skaitu lēš līdz 100, tic, ka “es ne ar ko neslimoju, es nevienu reizi neesmu pārbaudījies, bet esmu absolūti pārliecināts”.

Meiteņu situācija zināmā mērā ir vieglāka, jo ginekologa apmeklējums tiek uzskatīts par sievietes dzīves dabisku sastāvdaļu, lai arī praktiski neviens no intervēto jauno sieviešu apmeklējumiem nebija pašas organizēta profilakses vizīte.

Arī intervijās apstiprinājās aptaujā uzrādītā valsts garantēto pakalpojumu neatbilstība jauniešu vajadzībām. Bieži ginekologs ir vienīgais praktiķis seksuālās izglītības jautājumos, kuru jauniete sastop. Līdz ar to ārsta spēja un laiks runāt par šiem jautājumiem ir jauniešu pēdējā iespēja, kura var nākt arī par vēlu. Veltas pirmā vizīte pie ginekologa saistīta ar izvarošanas izmeklēšanu.

Velta: Par pirmo reizi [ginekologa apmeklējumu], kad aiz durvīm gaidīja čupa ar policistiem, tad nebija diez ko patīkami. Tad tur ekspertīzi taisīja. Tad otro reizi bija jāiet, jo analīzes rezultāti bija pazuduši. Tad es vēlreiz pēc tam gāju, jo gribēju zināt, vai tiešām ar mani viss ir kārtībā. Tad pie privātās gāju un tas bija normāli.

Velta: Viņa nebijā tāda, kā tā vecā. Viņa man izskaidroja, ka ar mani nekas traks nenotiks. Ka tur maziņš iekaisums, ka tur tikai tabletītes vajag. Forša ārste. Viņa arī prasīja, vai man ir draugs. Un tad arī draugam iedeva smērītes.

Pirmo traumatisko seksuālo pieredzi ir pastiprinājušas arī atkārtotas vizītes pie valsts apmaksātā ārsta, kuras Velta apraksta kā neieinteresētas un vienaldzīgas. Līdzīga ir citu meiteņu pieredze, kura liecina, ka viņas ļoti gaidījušas un labprāt uzklausa ārsta padomu, kad tāds ir piedāvāts.

Genādija stāstītais liecina, ka vīrieša drošību par savu veselību apstiprina par normālu atzītais sieviešu biežākais ārsta apmeklējums. Dzimumu atšķirīga seksualitātes izpratne liecina, ka ārsta apmeklējums ir sievietes, nevis vīrieša, sakoptības jautājums:

Manuprāt jebkura normāla meitene iet pie ārsta vienreiz 3-2 mēnešos, vienreiz pusgadā. (..) Tikai kaut kādas šalavi podzabornie [zemu kritušās, vieglas uzvedības sievietes] neiet.

Genādija ticība neliecina par reālām prasībām pret partneri, bet drīzāk nevienlīdzīgu atbildības dalījumu, kur smagākā atbildība uzvelta sievietei.

4.5. Zināšanas un tā praktiskā pielietojuma problēma

Visās intervijās jaunieši pauda pārliecību, ka zina par kontraceptīvajiem līdzekļiem, taču vienlaicīgi atzina, ka ne vienmēr tos pielieto. Izsargāšanās līdzekļu nelietošana ir saistīta ar diviem faktoriem. Pirmkārt, saslimšanas iespēja šķiet nereāla. Turklāt jaunieši uzskata, ka saslimšanu iespējams noteikt pēc potenciālā partnera izskata. Daudz reālāka par inficēšanos šķiet iespējamā grūtniecība, lai arī tā netiek uztverta personiski. Jaunajiem vīriešiem arī grūtniecības risks šķiet nereāls. Kārlis intervijā pārjautājot intervētājai par iespējamiem riskiem, saka: “Vai Tu domā to, ka meitene var palikt stāvoklī?” Kad intervētāja otru grūtniecības pusi – Kārļa palikšanu par topošo tēvu, puisis atzīst, ka šādā griezumā viņš neesot par šo lietu domājis.

Otrkārt, attiecības ir tik neparedzamas un neizbēgamas, ka prezervatīva trūkums tās neaizkavēs.

Lai kā tu nevērotu cilvēkus, lai cik tur meitene tīra nebūtu, viņai vienalga kaut kas var atrasties. Bieži ir tā, ka nu nav tev tas prezervatīvs, bet tu esi tikai cilvēks, tev gribas, tas ir kārdinājums. Un tad tu nedomāsi, ir vai nav kaut kādas slimības. Ja tu virzies pie šī cilvēka, tas jau nozīmē, ka tu pieņem, ka viņš ir normāls un vesels. Kad esi kaislē, vairs nedomāsi, vai ir prezervatīvs, vai nav. Tev vienkārši gribas un viss. Tāpat kā kazino – tu spēlē, spēlē un nevari apstāties. Tāpat arī tur [seksā]. „Ā, nav prezervatīvs? Nu tad nekas nebūs.” Ja tu tā apstāsies, tad īstenībā ne visai arī gribēji. Bet ja tu vēl esi piedzēries, tad vispār par to nedomāsi, tev būs vienalga. (Genādijs)

Treškārt, ne visiem jauniešiem zināšanas par elementāriem seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem ir pieejamas. Diāna informāciju par apaugļošanās procesa norisi un izsargāšanās līdzekļiem apguva tikai apmeklējot ārstniecības iestādes grūtniecības laikā un viņas intervijā paustais liecina, ka iegūtās zināšanas ir tik fragmentāras, ka tās neļauj Diānai pārvaldīt savu seksualitāti un nākotnē veiksmīgi plānot ģimeni.

Secinājumi

Intervēto jauniešu izklaides paradumi liecina, ka gadījuma seksuālās attiecības ir kļuvušas par izklaides sastāvdaļu. Šīs attiecības tiek uzsāktas reibumā un tajās jaunieši lielākoties nelieto izsargāšanās līdzekļus. Lai arī šim riskam, iespējams, nav tieši pakļauta skaitliski lielākā jauniešu daļa, tomēr risks pieaug, pieaugot reibinošo vielu lietošanai jauniešu vidū. Ja šādā jauniešu sakaru ķēdē nokļūs seksuāli transmisīvās infekcijas, HIV/AIDS, tad saslimšana izplatīsies plašā teritorijā lielā ātrumā.

Infekcijas risku paaugstina jauniešu veselības aprūpes paradumi. Jauniešiem ir augsts veselības pašvērtējums un zema veselības profilakses prioritāte. Skolā gūtās teorētiskās zināšanas par cilvēka vairošanos netiek saistītas ar praktisku kontracepcijas metožu pielietojumu dzīvē, jo tām ir zema prioritāte jauniešu dienas kārtībā.

Jauniešu seksuālā uzvedība ir cieši saistīta ar savstarpējo attiecību modeli. Intervijas atklāj atšķirīgu vīrišķas un sievišķas seksualitātes konstrukciju, vīrietim spēlējot aktīvu, bet sievietei pasīvu lomu; sievietei uzņemoties atbildību, bet vīrietim nodrošinot iniciatīvu. Šie attiecību modeļi nav vērsti uz savstarpēju atbildību un uzticēšanos, kas ļautu uzsākt drošu seksuālo dzīvi. Līdzīga plaisa vērojama jauniešu attiecībās ar izglītotājiem - neveidojot savstarpējas uzticēšanās atmosfēru, jaunieši apgūst tikai faktus, kuru pielietošana iespējama tikai veiksmīgās attiecībās. Jauniešu seksuālās izglītības kvalitāte tiešā veidā ietekmē viņu turpmāko ģimenes dzīvi. Veselības izglītībā iztrūkst ģimenes, noturīgu attiecību un dzimumu līdztiesības aspektu. Neveiksmīga izglītotāju saikne ar jauniešiem tiešā veidā ietekmē arī jauniešu attiecību veidošanas iemaņas.

Daļa jauniešu apliecināja dzimumu atšķirīgas seksualitātes veidošanu. Varas pārsvars vīrišķās seksualitātes pusē nenozīmē vīriešu virsroku attiecībās, bet varas ziņā nelīdzsvarotas attiecības, kurās viens partneris pakļauj otru. Stāsti liecina, ka gan puiši, gan meitenes tikuši pakļauti vardarbīgām pirmajām seksuālām attiecībām, taču jaunieši neatpazīst pat rupjas seksuālās vardarbības formas un mēģina tās normalizēt, veidojot tālākas attiecības.

Apzinoties ģimenes vājo lomu jauniešu seksuālajā izglītošanā un atbalstā, nozīmīga kļūst valsts loma. Sociālā riska grupu jauniešu stāsti liecina, ka risku radījis ir atbalsta trūkums un krīzes brīžos atbalstu sniegušas reliģiskas un sabiedriskas organizācijas, nevis valdības un pašvaldību kopīgi veidoti atbalsta tīkli.

Ieteikumi

1. Jauniešu seksuālās izglītības veidošanā svarīga nozīme ir reālās dzīves pieredzei. Līdz ar to izglītošanas darbā jāiesaista seksuālās veselības praktiķi, kuri spētu ar jauniešiem profesionāli un lietišķi pārrunāt gan attiecību jautājumus, gan cilvēka fizioloģiju. Tas ļautu orientēt apmācību pielietojamā virzienā un iepazīstinātu jauniešus ar atbalsta meklēšanas iespējām.

2. Nepieciešams, apvienojot valsts un pašvaldības resursus, pašvaldību līmenī veidot vienotu sistēmu, kas saistītu jauniešus ar izglītotājiem, atbalsta personām un veselības aprūpes sniedzējiem. Šādā sistēmā ietilpst gan vecāku izglītošana par bērnu seksualitātes jautājumiem, gan veselības mācības ietvaros sniedzot informāciju par jauniešiem pieejamo atbalstu un valsts un pašvaldības pakalpojumiem, ārstu, vecmāšu un sociālo darbinieku sadarbība ar skolām vienota apmācības tīkla veidošanā. Obligāta šādas sistēmas mērķa grupa ir sociālā riska jaunieši, kuri izkrituši no atbalsta tīkla.

3. Jāuzlabo jauniešu izsargāšanās paradumi un kontracepcijas līdzekļu pieejamība. Izsargāšanās līdzekļiem sociālā riska grupām jābūt pieejamiem finansiālā un telpiskā ziņā, iesaistot vecākus (piemēram, informējot vecākus un mudinot prezervatīvus mājās glabāt pieejamā vietā jauniešu vajadzībām), izklaides vietas, caur kurām jaunieši atrod gadījuma attiecības (piemēram, biļetes uz pasākumu pārdodot kopā ar prezervatīvu), jauniešu centrus, skolas. Prezervatīvu pieejamība arī jānormalizē morālās attieksmes ziņā, to iegādāšanos saistot ar “normālu” seksualitātes izpausmi.

4. Kā alternatīvs izglītības avots nozīmīgi ir bukleti, kuri ir efektīvi, ja sniedz arī informāciju pieredzes un attiecību līmenī.

5. Efektīva ir jauniešu aktīva iesaistīšana seksuālās izglītības gūšanā ar interaktīvu apmācības formu un projektu palīdzību.

6. Seksuālajai izglītībai jāietver dzimumu līdztiesības aspekts, ļaujot jauniešiem apgūt no stereotipiskām dzimumu lomām brīvus attiecību modeļus. Šāda seksualitātes konstrukcija veicina partneru abpusēju atbildību un normalizē ilgstošu attiecību modeli kā abu dzimumu seksualitātes daļu.

[1] Skatīt Iedzīvotāju reproduktīvā veselība: pārskats par situāciju Latvijā (1997-2003). ANO UNFPA un LĢPSVA Papardes Zieds, 2004: 38. lpp.

[2] Skatīt Iedzīvotāju reproduktīvā veselība: pārskats par situāciju Latvijā (1997-2003). ANO UNFPA un LĢPSVA Papardes Zieds, 2004.,22-23. lpp.

Ievads