Dublinu izvēlējāmies triju dienu ceļojumam, jo tā slavena ar savu
nelielo, kājām apstaigājamo platību- ideāls mērķis nedēļas nogalei pēc
kuras nevajag vēl vienu nedēļu, lai atgūtu ceļojumā zaudētos spēkus.
Pirmā diena. Arī vēsture var būt aizraujoša, bet Guiness alus
darītava- sagādāt vilšanos.
Pirmajā dienā, kas pārsteidza ar pamatīgu lietu, iepazināmies ar Īriju
un tās bagāto vēsturi Īrijas nacionālajā muzejā un Īrijas Bankā,
apskatījām Eiropas vecāko grāmatu Īrijas senākajā universitātē,
sajūsminājāmies par Kristus Baznīca katedrāli (Christ Church
Catehdral), beigu beigās piedzīvojām pretrunīgas izjūtas tūristu
iecienītajā Guiness alus darītavā.
Īrijas nacionālais muzejs. Es ieteiktu Īrijas nacionālo muzeju
kā sākumpunktu Īrijas apgūšanā. Tas sniedz viegli pārskatāmu un
izprotamu ievadu Īrijas sarežģītajā un fascinējošā vēsturē. Man
personiski elpu aizraujošas šķita Īrijas senlaiku zelta kolekcija,
vikingu laiku atspoguļojums un izstāde veltīta īru cīņām par
neatkarību.
Iepazīšanos ar Īrijas aizraujošo vēsturi (un slēpšanos no lietus)
turpinājām Īrijas bankā (Bank of Ireland)(bij.
Īrijas parlamenta ēka). Tā esot pasaulē pirmā ēka, kas celta tieši
parlamenta vajadzībām. Eleganta un iespaidīga celtne, vēl iespaidīgāka,
uzzinot tās būvniecības vēsturi (piemēram, vienā no sienām nav logu,
lai pasargātu parlamentu locekļus no traucējumiem, it īpaši sacelšanās
vai kara gadījumā (kas Īrijā nebija retums). Ēkai ir vairākas ieejas,
jo dažādu partiju pārstāvji negribēja iet pa vienām durvīm. Īrijas
bankā var apskatīt Īrijas bankas vēsturi. Ekskursija izvērtās negaidīti
aizraujoša, jo gide ļoti precīzi prata uzburt dažādu laika periodos
notiekošo. Šķiet, tā laikam bija pirmā vēsturiskā ekskursija muzejā,
kas aizrāva no pirmās līdz pēdējai minūtei. Man personīgi visvairāk
patika senās autentiskās lietas no bankām- naudas svari, pirmās naudas
skaitīšanas ierīces, naudas lāde (mūsdienu bruņumašīnu priekšteces)
utt. Pārsteidzoši, bet mēs tobrīd bijām vienīgie apmeklētāji. Īrijas
banka noteikti bija daudz interesantāka nekā tūristu baru iekārotā
Guiness alus darītava (skat. tālāk).
Pēc bagātīgajiem iespaidiem Īrijas bankā devāmies apskatīt Trinity
College- Īrijas vecāko (apmēram 400 gadus veca) un lielāko
universitāti, kurā kādreiz studējuši Džonatans Svifts ("Gulivera
ceļojumi"), Oskars Vailds un “Drakulas” autors Brams Stokers un
slavenais īru dzejnieks Tomass Mūrs. (Nav brīnums, Dublinas parki un
dārzi varētu iedvesmot rakstīšanai pat tos, kas izcils talants nav
dots). Starpcitu, Oskara Vailda mīļotāji var apskatīt viņa skulptūru
Merrion skvērā.
Nelielu vilšanos sagādāja Trinity koledžas bibliotēka. Pirmkārt
jau tāpēc, ka viss tur izskatījās ļoti “komercializēts”. Ieejot
bibliotēkā, starp plauktiem ar tipiskām tūristu lietām (krūzītēm,
t-krekliem, piekariņiem utt), tikai ar grūtībām varējām atrast kasi,
lai iegādātos biļetes lai apskatītu Eiropā vecākās grāmatas. Pati
izstāde bija labs paraugs kā no četrām mazām grāmatiņām var uztaisīt
izstādi 2000 kvadrātmetros. Raugoties daudzajos stendos vismaz palika
skaidrs kā gatavoja pergamentu un no tā- grāmatas. Vilšanos nedaudz
mazināja iespaidīgā senu grāmatu kolekcija (Long Room Library) otrajā
stāvā.
Dienas beigās nolēmām atzīmēt ierašanos Dublinā ar īru nacionālā
lepnuma un simbola Guiness alus darītavas apciemojumu,
kas
vairākos (laikam piecos ) stāvos piedāvā tūristiem izstādi par alus
gatavošanas procesu un Guiness vēsturi.
Būt Dublinā un neapciemot šo darītavu būtu katra tūrista grēks (šķiet,
ka tā domājošo ir daudz- rindā nācās pavadīt gandrīz vai stundu). Mani
iespaidi par šo vietu saistās galvenokārt ar rindās stāvēšanu (rinda
pie ieejas nebija vienīgā;( ) un uzmācīgu, nemitīgu Guiness
slavināšanu. Var saprast izstādes uzturētāju lepnumu par Guiness, bet
vai jau nepietiek ar to, ka cilvēki šeit ir ieradušies? Šķiet, ka tie,
kas apciemo šo darītavu Guiness vārdu jau zina ļoti labi un atgādināt
to, ka Guiness is vis-, vis-, vis- uz katra stūra, it kā būtu lieki.
Aplūkojuši izstādi, saņēmām biļetes cenā iekļauto pinti Guiness,
izlauzāmies cauri pūlim 6.stāvā, lai palūkotos uz Dublinu no augšas un
ieturējām vakariņas turpat vienā no Guiness bāriem.
Dodoties uz viesnīcu (neraugoties uz kājām pievaramo attālumu, nācās
tomēr izmantot taksometru, jo Guiness izrādījās spēcīgāks par maniJ),
no runātīga taksometra šoferīša uzzinājām, kuri ir labākie un
“īriskākie” Dublinas krogi. Diemžēl to apmeklējums tā arī tika atlikts
uz nākamo ciemošanās reizi, pat nelielā Dublina dienas laika spēj
nokausēt tūristus tā, lai vakarpusē vairs no viesnīcas ārā iet
negribētos.
Otrā diena: Ārpus Dublinas miniatūrās lūkojoties.
Otrajā dienā, izmantojot sabiedrisko autobusu no Lower Abbey ielas
pieturas, devāmies virzienā uz ziemeļiem no Dublinas apskatīt Malahide
pili, pasaules lielāko miniatūru dzelzceļu, leļļu mājiņu un rotaļlietu
kolekciju.
Pa ceļam uz pili var gūt nelielu priekšstatu par Dublinas piepilsētu,
gar ceļa malām ir privātmāju rajons. Nekādi īpašie iespaidi,
interesantāk būtu bijis paciemoties pie kāda īra mājās.
Malahide pils, kas atrodams
apmēram 25 minūšu brauciena un
apmēram 10 minūšu gājiena caur gana iespaidīgu, senlaicīgu parku
attālumā, ir sens Tabo dzimtas īpašums. Tas nonācis valsts rokās
1973.gadā kad pēdējā mantiniece nespējusi nomaksāt mantojuma nodokli un
bija spiesta šo pili pārdot. Iedomājieties, mantot pili, bet nekāL).
Tāpat kā lielākajā daļā Dublinas muzeju, arī šajā pilī tūristus gidu
vietā pavada audio ieraksts labā angļu valodā. Labs izgudrojums, ko
novērtēs visi, kas cīnījušies ar garlaicību gidu vadītājās ekskursijās
nespējot izprast vietējo dialektu vai izmisīgi vērojot kā gides
teiktais noslīkts pārējo tūristu “čukstos”. Šī pils varētu patikt
vēstures, arhitektūras, senu mēbeļu un interjeru cienītājiem. Pilī
saglabāts un atjaunots 17. un 18.gadsimta iekārtojums ar dažiem
16.gadsimta elementiem. Tas papildināts ar portretiem no Īrijas mākslas
galerijas. Es teiktu, ka iekārtojums un izstāde kā tāda ir ļoti
veiksmīgi, jo to apmeklējot bija realitātes nevis iekonservētas
vēstures izjūta.
Interesanta detaļa pils priekšā ir neliela puķudobe, kas pavirši
uzmetot acis liekas- nekas īpašs. Taču paraugoties no pils loga, pēkšņi
sapratu, ka tajā ir attēlots Eiropas savienības simbols – zvaigznes
aplī. Savdabīgs ornaments.
Apkārt pilij atrodas milzīga platība ar laukumiem dažādiem sporta
veidiem- golfam, futbolam utt. un bērnu rotaļlaukumiem Var pavērot
vietējos iedzīvotājus izklaidējamies nedēļas nogalē.
Blakus pilij atrodas Fry Model Railsway - tas esot pasaules
lielākais miniatūrais dzelzceļš (sliedes - 4.5km, platība- 240m2). Šis
modelis sastāv no precīzām vilcienu, sliežu, staciju, autobusu utt.
miniatūrām kopijām, turklāt, tas viss darbojas- pārmijas pārslēdzas,
vilcieni apstājas mainoties luksoforu signālam. Izmantojot modeli, gids
izvada cauri dzelzceļa attīstības vēsturei. Žēl, ka fotografēt tur nav
atļauts.
Netālu no dzelzceļa muzeja atrodas neliels nams – Taras Palace ,
kurā iekārtota rotaļlietu kolekcija. Senas lelles var apskatīt ari
citos muzejos, bet šis ir pirmais muzejs, ko izdevies redzēt, kurā ir
savākti miniatūri leļļu namiņi. Pārsteidzošākais šajos namiņos viss ir
ļoti precīzas īsto, lielo lietu kopijas. Piemēram, parkets ir nevis
stilizēts zīmējums, bet izlikts no miniatūriem ozolkoka dēlīšiem (katra
dēlīša izmērs nebūs vairāk par pāris milimetriem). Arī interjera
priekšmeti ir miniatūras, bet precīzas kopijas. Piemēram, vienā no
namiņiem bija bibliotēka ar mazmazītiņiem plauktiem un vēl mazākām
grāmatām. Grāmatas, turklāt- kā īstas- drukātas, ar pāršķiramām lapām.
Var tikai iedomāties kādu precizitāti vajadzēja, lai tās izgatavotu.
Vakarpusē, pirms doties caur St.Stephen’s parku uz viesnīcu, apskatījām
divus objektus arhitektūras mīļotajiem, arhitekta Džeimsa Gondona
celtnes- Custom house un The Four Courts (krāšņs 18.gs tiesas
nams) . Custom house būvniecībai savulaik pretojušies daži tirgotāji,
tāpēc, arhitektiem uz darbu vajadzējis iet apbruņotiem.
Dodoties uz St. Stephan’s Green (Svētā Stefana parku), pārgājām pār
slaveno Ha' Penny tiltu (kādreiz par
tā šķēršonu bijis jamaksā
puspenijs -tā radies tā nosaukums). Tas esot viens no pasaules
pirmajiem kalta dzelzs tiltiem.
Svētā Stefana parks ir parks Dublinas centrā, ar dekoratīviem
dīķiem un puķu dobēm. Tā ir vieta ainavu mīļotājiem, tiem, kam gribas
atpūsties un pavērot vietējos iedzīvotājus. Vienā no parka stūriem ir
skulptūru grupa, kas veltīta “kartupeļu bada” piemiņai. (Četrus gadus,
no 1845-1849, Īrijā valdīja bads. Zemnieki, aizrāvušies ar no Amerikas
ieviesto kartupeļu audzēšanu, bija atmetuši graudkopību. Kad vienu gadu
kartupeļus pārņēma slimība, visa Īrija pēkšņi palika bez šī galvenā (un
bieži vien vienīgā) pārtikas produkta. Kartupeļu bada rezultātā,
Īrijas, tobrīd vienas no visblīvāk apdzīvotās valsts Eiropā,
iedzīvotāju skaits samazinājās uz pusi- no 8 miljoniem iedzīvotāju, uz
4 miljoniem).
Pēdējā diena- glāze viskija pirms lidojuma mājup .
Pēdējā dienā Guiness pieredzes izmācīti, jau agri no rīta devāmies uz Jameson
viskija darītavu . Šī vieta man patika daudz labāk par Guiness,
varbūt tāpēc, ka viskijs garšo labāk nekā alus. Varbūt tāpēc, ka
ekskursijas centrā bija viskija darīšanas process, nevis konkrētas
viskija markas reklamēšana, un varbūt tāpēc, ka tā bija daudz
“mājīgāka”- neliela grupa, gide ar labu humora izjūtu, mājīgs bārs
biļetes cenā iekļautā (un netikai tā) viskija vai īru kafijas
nogaršošanai. Pati izstāde, kas sastāv no viskija radīšanas etapu
atspoguļojuma reālās lietās (graudu karsētavas, koka baļļām, kurās
izlaiž viskiju no mucām, lai to sajauktu, distillācijas iekārtām,
atstāj ļoti paliekošu priekšstatu par viskija tapšanu. Ja ir vēlēšanās
kļūt par viskija ekspertu (par ko Jameson darītava uz vietas izsniedz
apliecību), pēc izstādes apmeklējuma var piedalīties īpašā viskija
noteikšanas apmācībā.
Īru viskija mīļotājiem, kas sirgst ar izvēles grūtībām, es neteiktu
iegriezties turpat vietējā viskija darītavas veikaliņā...būs grūti
izvēlēties starp dāsno piedāvājumu. Protams, skotu viskiju tur
neieraudzīsietJ
Dzeršana pie laba nenovedot, dažus tā novedot cietumā. Mēs nebijām
izņēmums, tiesa gan nokļūšana cietumā bija labprātīga, jo jau pirms
ceļojuma tika izlemts, ka Kilmainham gaol (neprasiet kā to
izrunāt) ir vieta, ko noteikti
gribam redzēt. Lai atrastu šo cietumu, kas nav pilsētas centrā,
vispirms ir jāatrod dzelzceļa stacija, tad Īrijas Modernās mākslas
muzejs (kādreiz hospitālis kara veterāniem). Izejot cauri muzeja
pagalmam (atkal- kaut kas arhitektūras mīļotājiem!) un šķērsojot
ainaviski skaistu parku, nonāksiet pie cietuma.
Dažas no cietuma daļām vēl joprojām ir tādā pašā stāvoklī, kādas tās
bija apmēram 1795. gadā (un vēlākajos gados), kad tajā tika turēti
sacelšanās vadītāji un dalībnieki. Ejot cauri nodrupušajiem, drēgnajiem
gaiteņiem un ielūkojoties kamerās pārņem auksti šermuļi. Nekas te nav
mākslīgs vai pārspīlēts- šādos apstākļos tika turēti cilvēki. Bez
apkures un elektrības protams. Tieši ar šo neizskaistināto realitāti
šis cietums ir pievilcīgs apmeklējuma objekts. Interesanti, ka cietuma
atjaunošana balstās tikai un vienīgi uz brīvprātīgajiem ziedojumiem un
darbu. Visu cieņu šiem cilvēkiem, kas iegulda savu darbu, lai saglabātu
šo vietu, kas cieši saistīta ar īru cīņām par neatkarību.
Vienā no izstāžu zālēm ir apskatāma kāda astoņpadsmit gadīga zēna
vēstule mātei, rakstīta dienu pirms nāves soda izpildes. Nevar to lasīt
bez asarām.
Psiholoģijas (it īpaši pozitīvās psiholoģijas) mīļotājiem pie ieejas
muzejā patiks svaru
kausi , kam vienā pusē ir uzraksts “bauda”, otrā
“sāpes”. Laime ir kaut kur pa vidu.
Vēl šai dienā bija ieplānots apskatīt Dublinas
pili , taču
tieši todien tā izrādījās slēgta. No ārpuses izskatījās grandioza, neko
darīt-nākamreiz.
Dažas pārdomas pēc ceļojuma:
- laikam spilgtākais, kas palicis atmiņā no šī ceļojuma ir īru tautas
sīkstums- kas pēc pieciem sacelšanās mēģinājumiem neraugoties uz
asiņaino izrēķināšanos, tomēr beidzot izcīnīt savu neatkarību. Visu
cieņu.
- Dublina ir tūristiem ļoti draudzīga vieta! Piemēram, autobusā, kas
nogādā no lidostas uz Dublinas centru, labu laiku pirms nākamās
pieturas televizorā parādās pieturas nosaukums un tuvāko viesnīcu
nosaukumi. Ļoti ērti, nav jāmaldās pa svešu pilsētu ar smagu somu,
meklējot savu viesnīcu. Arī cilvēki ir ļoti sirsnīgi un izpalīdzīgi.
Radās priekšstats, ka tikko izvilksi karti un ar apmulsušu seju sāksi
to pētīt, noteikti kāds steigsies palīgā. Uz kādas nomaļas ielas, kāds
taksometra šoferis pat apstājās, lai palīdzētu mums noskaidrot kā
atrast meklēto vietu. Aizvest nepiedāvājaJ
- Ja Rīgā turpināsies bezjēdzīgā dažādu stikla, metāla un sazin vēl kā
monstru celtniecība, tad Rīgas seja būs tikpat samaitāta kā daudzās
vietās Dublinā, kur blakus “georgian” stila mājām slejas pabriesmīgas
“modernas” celtnes.
Ieteikumi potenciālajiem tūristiem
- Man liekas, ka Dublina ir ideāls mērķis tūristam- iesācējam vai īsai
nedēļas nogalei.
- Viesnīcas Dublinā ir samērā dārgas un tiek ātri vien aizpildītas,
tāpēc, ja budžets ļoti ierobežots, jāpiesaka laicīgi. Protams, var jau
paveikties un tas atkarīgs no sezonas, bet mums mēnesi pirms ceļojuma
bija grūtības atrast kaut ko pat par 50Ls par nakti. Turklāt rezervējot
jānoskaidro vai brokastis ir iekļautas cenā (visbiežāk -nav).
- Pavasarī laika apstākļi ir ļoti mainīgi, nodrošinieties visiem
gadījumiem. Mūsu gadījumā- ¾ no laika lija.
- Ļoti daudzās vietās fotografēt nedrīkst, tāpēc, ja vēlaties piemiņai
kādas fotogrāfijas, ierēķiniet tās ceļojuma budžetā.
Suvenīri:
- mūzikas mīļotājiem varētu patikt The Dubliners (nu kaut kas līdzīgs
“Čikāgas piecīšiem” īru variantā un īru tautas mūzika. Nepērciet tos
tūrisma vietās, būs vismaz 2x dārgāk, lētāk- Dublinas centrā ir vairāki
mūzikas veikali.
- Ķeltu sudraba rotaslietas.